Liepāja - pilsēta, kurā ir piedzimis vējš

Liepāja sauc!

Pilsētā, kurā piedzimst vējš, piedzimst vējš,

varen varoša vārna zarā sēž.

Jumtus plēš vējš, bet nenoplēš,

Pilsētā, kurā piedzimst vējš.

Manuprāt, Liepājas himna ir pati labākā pilsētas himna Latvijā. Pilsēta, kurā piedzimst vējš, pilsēta,  kurā valda roks un "Līvi"  un noteikti bohēma. Lēni un nemanāmi Liepāja ir kļuvusi par manu trešo mīļāko Latvijas pilsētu. Pirmajā vietā, Kuldīga, otrajā Sigulda. Senos laikos man Liepāja nepatika, tad bija neitrālas izjūtas, kā saka, nekas īpašs un lēnā garā viņa iekaroja manu sirdi un iekļuva Top 3.
Liepājā liekas, ka laiks nedaudz apstājas, viss kļūst lēnāks, Tu pats nekur neskrien, bet mierīgi baudi mirkli. Tieši tagad un šobrīd. 

23.septembris, atvasara, ārā +20. Galamērķis Liepāja.

Pa ceļam doma apskatīt 5 muižas, lai dabūtu zīmogu akcijas "Apceļosim Latvijas pilis un muižas" ietvaros . Sanāca apskatīt 3 - Skrundas muižu, Piena muižu - Berghof, un Kazdangas pili. Aizputes pils strādā tikai sestdienās līdz 14.00 un Tāšu muiža nebija sazvanāma.

Skrundas muiža

 

Gleznainajā Ventas upes krastā atrodas viena no skaistākajām Latvijas muižām, 19. gadsimta arhitektūras pērle – Skrundas muiža. Ar plašu skatu uz vienu no Latvijas lielākajām upēm un skaisto Latvijas lauku dabu, muižas viesi vienlaikus var izbaudīt lauku mieru un ļoti ērtu piekļuvi no Rīgas-Liepājas šosejas.

Skrundas muiža atšķiras no daudzām citām ar to, ka šeit nav valdījis konkrēts barons. Tā ir kroņa muiža, t.i. - bijusi valsts īpašumā, un katrā (parasti 12 gadu) laika periodā to ir pārvaldījis valsts  noteikts rentnieks.

Skrundas muiža kā saimniecība pastāvējusi jau Kurzemes hercogistes (1562.-1795.) laikos - toreiz tai piederēja zemes vairāk kā 5000 hektāru platībā.

Ar 1795. gadu, kad Kurzemes hercogiste kļuva par Krievijas guberņu, muižas rentes nauda nonāca Krievijas valsts kasē.

Būves gads uz Skrundas muižas ēkas fasādes nav iekalts, taču saskaņā ar dokumentāciju tā celta 1849. gadā – no ķieģeļiem, uz akmens pamatiem, zem dakstiņu jumta. Skrundas muiža, kungu nams, skrundinieku vidū saukta arī par pili, tika celta nomnieka grāfa Gustava fon Lamsdorfa saimniekošanas laikā, kurš te ieradās no Sanktpēterburgas pavadīt skaistas vecumdienas.

No 1862. līdz 1866. gadam Skrundas muižā dzīvojis un strādājis latviešu publicists un literāts Māteru Juris. Skrundas muižu autors vēlāk ņēmis par prototipu savā romānā “Sadzīves viļņi” (1879.) aprakstītajai Uplejas muižai, savukārt toreizējo Skrundas muižas rentnieku, Leonu fon Koskulu - par prototipu romānā aprakstītajam baronam fon Kronšildam.

Laika gaitā muiža tikusi ievērojami pārbūvēta, jo pēc muižkungu mājvietas un nežēlībā kritušu augstmaņu patvēruma kalpojusi arī kā cietums, nabagmāja, aptieka, skola un internāts. Piemēram, 1870. gada 24. martā izziņoja Skrundas muižas renti uz 12 gadiem, obligāti paredzot telpas arī pasta stacijai.

Skrundas muižas viesnīcas pakalpojumus izmantoju  2015.gada rudenī, ļoti patika, numuriņi ir skaisti iekārtoti, toreiz izvēlējamies trīsēdienu vakariņas pa 39 EUR, kuras bija ļoti garšīgas. Ja esat romantisku brīvdienu meklējumos - iesaku palikt pa nakti Skrundas muižā. Šoreiz tikai kafiju padzērām. Personāls ir ļoti jauks un draudzīgs.

Kāda teika vēsta, ka Skrundas pilskalnā esot kāda eja, kas ved pa zemes iekšieni un kuru varot atrast mēnesnīcā. Tajā esot arī akmentiņš, kuram pieduroties, atveras ejas gals.

Kā liecina A. Heniņa pētījumi, teikas motīvs ir nevis pilskalns, bet gan pati muižas pils, kuras dienvidu spārna velvēto grieztu pagrabā ar ķieģeļu grīdu, kas kalpojis par virtuvi, ir bijusi aka ar rokas sūkni.

Piena Muiža

MUIŽAS PIRMSĀKUMI

1539.gadā Kurzemes bīskaps Hermanis piešķir lēni. Johanam Rennem tiek piešķirta zeme un ķīla mājas celtniecībai. Top celta Berghof. Rennes ģimenei pieder arī Apuze un krogs Skrundas ceļa malā.

1645. gadā muiža Berghof un Apuze tiek pārdotas Elizabetei Koskullai ar dēlu Heinrihu Pēteri Koskullu par 22000 poļu guldeņiem. Koskullu dzimta šeit saimnieko vairāk kā 100 gadus.

1781.gadā muiža maina īpašnieku maiņas ceļā. Īpašnieki mainās vairākkārtīgi...

855.gada Jāņos to nopērk barons Eberhards Georgs Fridrihs (Fedors) Juliuss fon Mēdems par 62500 rubļiem, lai izmantotu kā vasaras rezidenci un medību pili. Savulaik šis barons bijis kroņamežsargs (vietā ko sauc par Groessen jeb citos avotos Kursiten).

1905.gada revolūcija- Latvijā deg muižas un pilis. 1905.gada 6.decembrī muiža tiek nodedzināta.

1906.gadā toreizējais muižas īpašnieks barons Heinrihs Teodors Karls Otto fon Mēdems (pirmā Mēdema dēls) īpašu popularitāti guvušai arhitektu Berči dinastijai pasūta muižas atjaunošanas projektu.

1920.gadā notiek Latvijas Republikas agrārā reforma, kad muižas kā feodālie īpašumi tiek likvidēti. Tajā laikā Latvijā bijušas reģistrētas ~2000 dažāda lieluma muižas.

Berghof pārtop par Kalnamuižu. Baronu fon Mēdemu dinastijas pārstāvji- pirmā Mēdema mazdēls un Berghof atjaunotāja dēls Manfrēds Aleksandrs Heinrihs Maksimiliāns Fedors iegriežas sava tēva un vectēva bijušajos īpašumos Otrā pasaules kara laikā. Zinātāji mēdz minēt faktu, ka tā apmeklējuma reizē muižai esot pazudusi ārduvju atslēga jeb citā variantā ārdurvju rokturis.

1918....1930. gadi ir laika periods, kad maršrutā no Aizputes uz Saldu kursē mazbānītis un pieturvietu skaitā ir arī „Kalnmuiža” .

SIEKSĀTES PAMATSKOLA:

1923-1924.gadā pilī parādās skolēni. Tajā laikā pils atrodas Sieksātes Zemkopības biedrības pārziņā, bet pagasta pašvaldība īrē pils zāli un vēlāk arī citas telpas Sieksātes pamatskolas vajadzībām.

No 2012. gada muiža kļūst par Piena muižu - Berghof. "Viss ģeniālais ir vienkāršs. Pasaulē nav tik daudz lietu, kas reizē ir vienkāršas, tīras un skaidras, bet tai pat laika tik daudz izsakošas kā piens.

Piens aizved pie dabas, pie bērnības, vēstures, vienkāršām, patiesām un īstām vērtībām, pie lietu būtības. Tādēļ piens tiek cienīts un turēts goda vietā, ieaužot tā vērtības katrā solī – domās, darbos, vidē un attiecībās. Piena muiža – Berghof."

Piena muiža piedāvā vairākus romantiskus piedāvājumus, ļoti gribētos kādreiz izmēģināt piena vannu un sajusties kā Kleopatrai, vīrieši var plunčāties alus vannā.

Kazdangas pils – Muižas pils celta ap 1800. g. un piederējusi ļoti bagātiem un politiski ietekmīgiem Kurzemes baroniem Manteifeļiem. Pils projektu veidojis slavenais Rietumeiropas arhitekts J. G. Berlics, izmantojot arhitekta Dž. Kvarengi sākotnējo projektu. Ap pili celtas saimniecības un dzīvojamās ēkas, kas kopā veido apjomīgu un arhitektoniski vērtīgu ansambli ar t.s. Kavalieru namu, kalpu māju, muižkunga dzīvojamo māju, lopbarības torni, trīslaidumu tiltu pāri gravai, zirgu stalli. Pils izdegusi 1905. g., ugunsgrēkā gājušas bojā ievērojamas mākslas un dokumentālas vērtības. Atjaunošanas darbi veikti no 1907.- 1914.gadam. Pēc Latvijas neatkarības pasludināšanas pils un tai piederošie zemes īpašumi pārgāja valsts īpašumā. No 1922.gada pilī atradās lauksaimniecības skola, vēlāk tehnikums, profesionālā vidusskola, tagad– Kazdangas pils muzejs un Tūrisma informācijas centrs.

Pils zāles vidū ir fantastiski laba akustika

Kazdangas pils joprojām tiek uzskatīta par vienu no krāšņākajiem klasicisma stila paraugiem Kurzemē. Tās projektā un plānojumā ir saskatāmas daudzas līdzības ar Mežotnes pili.

Ap pili 19.gs. sākumā ierīkots ainavu parks, kurš ir ne tikai lielākais Latvijā, bet arī viens no dendroloģiski bagātākajiem un vecākajiem. 190ha liels.

Tajā ir vairāk nekā 200 sugu koku un krūmu, no tiem 127 sugas – svešzemju. Parkā izveidoti tilti, soliņi un grota.

Dīķī peld karpas

Tālāk ierodamies beidzot Liepājā, noliekam mantas apartamentos, izejam ārā un dodamies uz centru,pēdējā laikā man ir ļoti iepaticies fotografēt durvis. 

Sekojam notīm.  Kāpēc notis? Tāpēc, ka Liepāju mēdz dēvēt par Latvijas mūzikas, kultūras un festivālu galvaspilsētu.Vistuvākais apskates objekts mums bija Jūrmalas parks, kas Liepājas lepnums. To sāka veidot 19.gadsimta beigās. 3 km garais parks aizņem 70 ha, un šobrīd tas ir viens no lielākajiem stādītajiem parkiem Latvijā. Parkā sastopamas ap 140 vietējās un svešzemju kokaugu sugas.

Parkā atrodas Latvijas lielākās bungas – viens no vides dizaina objektiem, piemineklis bojā gājušajiem zvejniekiem un jūrniekiem, kā arī jūgendstila strūklaka. 

Liepājas pludmale, tur daudz nav ko stāstīt..nu jūs jau ziniet, I love summer...

Domājām, kur labāk sagaidīt saulrietu un, kur saullēktu. Saulriets pludmalē un saullēkts fortos.

Pludmales josla bezvēja laikā ir aptuveni 50 - 80 metrus plata, pilsētas pludmales garums ir apmēram 8 km.

Izstaigājušies esam, jāiet iepriecināt puncis. Doma bija uz Fontaine burgeriem, bet, diemžēl, kartes tur nepieņēma, tad devāmies uz OIISHI sushi. Oishii Sushi var redzēt kā pavāri gatavo suši un piegādā to uz nepārtrauktas lentes Jums priekšā. Koncepcija darbojas kā “Ēd cik vari” bufete.

Teikšu tā, vai nu visur citur tiek pamatīgi likts klāt E621 vai arī tur sušī  ir diezgan bezgaršīgi un nekādi. Nekādu īpašo prieku viņi nesagādāja. Kā jau daudz kur, darbojas akcija 1+1.

Lieliski bija 23.septembrī vēl 22:00 sēdēt ārā un priecāties, ka ārā ir atvasara.

Naksnīgā Liepāja - skaisti, izgaismots parks, mierīga pludmale, staigājies, baudi un uzlādē sevi.

Piemiņas un satikšanās vieta "Spoku koks" atradis vietu netālu no ieejas koncertdārzā „Pūt, vējiņi!”. Tas ir iespaidīgs sešus metrus augsts koks, kas veidots no četriem tūkstošiem metāla stienīšu un tiek izgaismots. Tuvu koka saknēm slīpētā metālā ir iegravēti aizsaulē aizgājušo līvu vārdi, bruģī var saskatīt „Līvu” labāko dziesmu nosaukumus, bet koka zaros ir paslēpti piecu mūzikas instrumentu apveidi. Te var pasēdēt uz soliņiem ģitāras grifa formā un, nospiežot pogu, atskaņot leģendārās grupas „Līvi” dziesmas.

Modinātājs 06:30, ceļamies un braucam uz Ziemeļu fortiem. Tad, kad bijām jau tur nokļuvuši, sapratām, ka esam blondīnes un saule jūrā lec pavisam citā Latvijas pusē... :D Nu neko darīt. Forti tāpat  izskatās lieliski jebkurā laikā.

Ziemeļu forti ir neliela Liepājas cietokšņa daļa, kas atvērta apmeklētājiem. Tie atrodas Karostā, Liepājas ziemeļu daļā pie jūras. Cietoksnis tika būvēts 19.gadsimta beigās, 20.gadsimta sākumā, lai pasargātu Liepājas jūras kara bāzi iespējamā ienaidnieka uzbrukuma gadījumā. Nocietinājumu sistēma apjoza visu pilsētu.

1908. gada novembrī Liepājas cietoksni likvidēja, jo atzina, ka tā celtniecība bijusi stratēģiska kļūda. Daļu lielgabalu demontēja un aizveda uz Kauņas cietoksni Lietuvā, daļu pārkausēja.

Artilērijas baterijas, pazemes būves un pulvera noliktavas mēģināja spridzināt, taču tas nedeva gaidīto rezultātu un tā cariskās Krievijas jaunākā un modernākā cietokšņa paliekas ir saglabājušās līdz mūsdienām.

Atā putni, tiksimies atkal pavasarī!

Tālāk jādodas brokastīs. Sen biju ierakstījusi must see blociņā, ka jāapmeklē Boulangerie Liepāja. Svētdienas rītu iesākt ar branču un āra terasē sildīties, baudot saules starus bija lieliski. Ak, šie mazie dzīves prieciņi. 😊 Atmosfēra ir fantastiska, viss ir iekārtots ļoti jauki un mīlīgi. Un āra terase ir vienkārši superīga, pārņem sajūta, ka esi nonākusi pavisam citā valstī un citā laikā, kur viss norit lēni un nesteidzīgi. Trūkst vēl tikai fonā Eifeļtornis.
Aa, un zvirbuļi ir ļoti nekaunīgi. Uznesu augšā makarūnu, gāju lejā un atkal augšā, skatos, zvirbulis ēd manu makarūnu 😂
Un tā nu viņi mums sastādīja kompāniju, vienā brīdī bija veseli 9 gabali. Cenas - brunch maksāja 10 EUR, pašvaka izvēle (omlete, desiņas, bekons, pupiņas, dārzeņi, maize, pankūkas ar ievārījumu), par dzērieniem jāmaksā atsevišķi. Lielais makarūns maksāja 5 EUR. Dikti salds, pati esmu cepusi un zinu, ka ja krēmu uztaisa ne tik saldu, tad garšas kombinācija ir ļoti laba, bet šoreiz mellenes situāciju nespēja glābt, jo cepums un krēms bija par saldu.

Izstaigājām arī Pētertirgu, cenas nedaudz zemākas kā Jūrmalā.

Paldies Liepāja, uz drīzu tikšanos atkal!

Kurzeme man vienmēr būs ļoti mīļa. Ārā pašlaik ir pasakaini skaists rudens, nesēdi mājās, bet brauc iepazīt Latviju. Apceļo mūsu pašu zemi, tver izjūtas, baudi un esi atvērts visam jaunajam.
Esmu priecīga, ka piedalījos muižu apceļošanā, jo zīmogu krāšana motivēja apmeklēt tās, bija iespēja uzzināt muižu vēsturi, sajust, katras vietas īpašo auru.