The mountains are calling and I must go - jebšu ar auto uz Tatriem

Ko darīt, kad pārej no viena darba uz otru un saproti, ka atvaļinājums nespīd pusgadu?! Sakravāt mantas automašīnā un doties uz Augstajiem Tatriem. Kapēc Tatri? Jo Augstie Tatri bija mani pirmie kalni, kurus es ieraudzīju 2007.gadā un viņi man ir iekrituši tik ļoti sirdī, ka es tiem nespēju pretoties. Kalni ir mana mīlestība no pirmā acu skatiena  Īsti nekāds plāns pirms tam nebija, bija galvenie must see objekti un pilsētas atzīmētas uz kurām braukt, bet tas arī viss.  Naktsmājas nekur iepriekš netika rezervētas.

Augstajos Tatros ir 17 kalnu virsotnes, kuru augstums pārsniedz 2500 metrus virs jūras līmeņa un pati augstākā virsotne ir Gerlachovský štít, kas ir 2655 metrus augsta.

Vienkārši sakravājām mantas mašīnā, aizbraucām uz Promo Cash&Carry - sapirkām pārtiku (sausās zupas, konservus, nūdeles utt) un devāmies ceļā.

2018.gada 8.augusts, 1.diena

Izbraucām 20:00 no Jūrmalas. Galamērķis Zakopane. Google maps saka, ka 1082km un 14h ceļā. Es dodos pēc 00:00 gulēt. Māris gods godam turas un brauc, brauc un brauc, 2 stundas paguļ un atkal brauc un brauc.

2.diena

Pamostos ap 06:00. Laiks foršs, ārā jau +27. Piebraucam pie benzīntanka paēst. Infrastruktūra izveidota laba - praktiski visur ir galdiņi ar soliņiem,  mums pašiem bija mazais prīmuss līdzi, uzvārījām ūdeni, uztaisījām kafiju/tēju, karstais ūdens nūdelēm. Es parasti šādus ēdienus neēdu un roltonveidīgā pārtika noteikti nav mana ikdienas izvēle, bet braucot ceļojumos, tas tomēr ir ļoti ērti, ātri un vispār arī diezgan garšīgi.

Priecīgi paēduši dodamies tālāk. Ik pa brīdim piestājam, lai nedaudz izkustinātu kājas. Ainavas skati pa logu gandrīz tādi paši kā Latvijā. Zīmes Polijā laikam ir tikai skata pēc, jo ja zīme bija 70, tad plūsma brauca uz 100-110, ja bija ātrgaitas šoseja tad uz 150-160. Palikuši nepilni 70km līdz Zakopanei, kas taču nav nekas. Google maps rāda, ka ceļā būs jāpavada 2h un tā arī bija, jo bija ceļu remonti un lieli sastrēgumi. +33 grādos tas bija diezgan grūti. Bet braucot turp, redzējām, ka daudzas šosejas vēl ir tikai procesā un uz Zakopani tiek taisīts tilts, tā kā domāju tuvāko 2 gadu laikā varēs pavisam raiti un forši aizbraukt. Un beidzot arī mainās ainava, sāk parādīties kalni un man smaids sejā. Māra kolēģis tieši dažas dienas pirms mums aizbrauca uz Poliju un ieteica foršu kempingu Zakopanē, tad uz to arī devāmies. Piebraucam, noskaidrojām, ka ir brīva viena mājiņa. Esam priecīgi. Savā galamērķī ieradāmies 15:30, tātad ceļā 19,5 stundas, minēto 14h vietā, nu neko darīt. Esam veiksmīgi iekārtojušies savā foršajā mājiņā, ir gan siltais ūdens dušā, gan virtuves stūrītis ar mazo elektrisko plīti, līdz ar to var uztaisīt foršas pusdienas. Jā, ēdiens man ir ļoti svarīgs, jo tikai paēdis cilvēks ir laimīgs cilvēks!

Dodamies apskatīt pašu pilsētas centru, kempings atrodas aptuveni 15min gājienā. Tūristi bija ļoti, ļoti daudz, jo uztrāpījāmies uz laiku, kad Zakopanē notiek plaša mēroga riteņbraukšanas sacensības, kuru dēļ bija slēgti vairāki ceļi un tāpēc arī veidojās lielie sastrēgumi.

Zakopane ir Polijas slavenākais kalnu kūrorts, kas ir slavens ar pārgājieniem vasarā un slēpošanu ziemā, tūristu daudz ir jebkurā sezonā.

Zakopane ir ļoti izteikta koka arhitektūra, kura patiešām ir ļoti skaista, bet lielie tūristu pūļi tomēr nedaudz traucēja visu izbaudīt. Tā kā noteikti būs jāatgriežas citreiz, jo ar vienu vakaru īsti nepietika.Zakopanes galveno tūristu ielu sauc Krupowki iela. Būtība tāda pati kā Jomas ielai, Jūrmalā. Ļoti daudz Cafe, daudz saldējumu un vafeļu tirgotāji, sporta veikalu, lai varētu nopirkt nepieciešamo priekš kāpšanas kalnos, cenas kā jau gājēju ielai īpaši lētas nebija.

Protams, kā jau cienīgam tūristam, man bija jānopērk saldējums :)

Laimīgs tūristiņš!

Sanktuarium Najswietszej Rodziny -Katoļu baznīca

2017.gadā lasīju https://valkiira.wordpress.com/2014/10/13/pilseta-ar-puka-alu-pavests-no-sals-un-juras-acs-kalnu-seja/ citas blogeres aprakstu par Poliju un tas mani ļoti piesaistīja un pati reiz gribēju aizbraukt, bet nebiju domājusi, ka tas pienāks tik ātri. Kā saka, ja kaut ko ļoti grib, tad visa pasaule sadosies rokās, lai tas īstenotos. Māra bija ieteikusi doties uz termālo baseinu Termy Bukovina, domājām pēc nogurdinoša ceļa un pirms kalnos kāpšanas dosimies turp, a nekā nebija, ceļi slēgti, piebraukt nav iespējams. Bet skati braucot turp bija fantastiski - kalni, aitas, saule riet - brīnišķīgi. Turp sanāca visu laiku braukt kalnā augšup, nācās braukt pa to pašu ceļu lejā, rezultātā mašīnai sāka kūpēt bremzes, nācās nobraukt ceļmalā un kādu brīdi pagaidīt, lai atdziest, jo bez bremzēm kaut kā tomēr kalnos negribējās palikt. :D

Tad nu devāmies uz Māras ieteikto krodziņu Karczma Burniawa Oswalda Balzera ielā 2, kur pēc viņas domām ir labākā karstā šokolāde pasaulē. Varu teikt to, ka cenas ir ļoti draudzīgas un viss patiešām bija ļoti garšīgi, ieskaitot karsto šokolādi. 2 otrie ēdieni, karstā šokolāde, kafija, alus, sula izmaksāja nedaudz pāri 20 EUR.

Šokolāde bija patiešām laba!

Zakopane tumsai iestājoties paliek ļoti romantiska, jo Ziemassvētku lampiņas daudzās vietās deg cauru gadu, kas pilsētai rada īpašu noskaņu.

3.diena

Modinātājs uzlikts uz 05:30, paēdam brokastis un dodamies ceļā uz Morskoe oko ezeru jeb Jūras aci. Pa ceļam google maps mums rāda ceļu kā braukt, braucam- turp policija priekšā un saka, ka ceļš slēgts, braucam apkārt, tad google izdomāja pavisam kreisu ceļu, pa kuru braukt, kur man jau palika bail braukt, ka tikai mēs nepaliekam bez mašīnas. Beigās Māris neklausīja google un aizbrauca uz savu galvu un protams, ka aizbraucām pareizi, bet bijām zaudējuši 30min. Līdz ezeram var tikt divējādi – ejot kājām apmēram astoņus kilometrus no stāvlaukuma (samaksājot tikai par automašīnas stāvvietu 20 zl un ieejas maksu Tatru nacionālajā parkā 5 zloti) vai braucot ar zirgu pajūgu, kas pietur divus kilometrus pirms Morskoe oko (brauciena cena 10 EUR). Diezgan daudz tūristi izvēlas doties ar zirga pajūgu līdz ezeram. Nākamajā reizē mūsu galamērķis būs Rysy kalns - augstums virs jūras līmeņa -2 503 m, tad noteikti arī dosimies ar zirga pajūgu, lai ekonomētu spēkus un varētu uzkāpt Rysy. Vienas dienas laikā visu nevar uzspēt, bet kā parasti ir iemesls atgriezties.

No stāvlaukuma devāmies kalnos augšā ap 07:30. Nedaudz palasīju arī ārzemju blogerus un viņu ieteikums bija doties uz 5 ezeru ieleju nevis tikai uz Morskie Oko.

Ceļš uz slavenāko tūristu must see vietu Tatru reģionā- Morskie Oko ezeru, var būt ir populārākais un vieglākais (un arī diezgan garlaicīgs), bet visvairāk iespaidīgu skatu un reālu kalnu ainavu ir pieejami tiem, kas nolemj doties pa taku uz Dolina Pięciu Stawów (Piecu ezeru ieleja) un tālāk.

Nav milzīgu tūristu pūļu (salīdzinājumā ar pilsētai līdzīgu satiksmi ceļā uz Morskie Oko), neskartā daba, pārsteidzošās ainavas un daudz, daudz svaiga gaisa. Ir iespējams sasniegt arī Morskie Oko ieleju caur piecu ezeru ieleju. Aptuveni pēc 40 minūšu gājiena, būs redzams neliels ūdenskritums ar nosaukumu Wodogrzmoty Mickiwicza. Protams, pie tā ir pietura, lai uztaisītu pašiņus! :)

 Jāiet garām ūdenskritumam un jāpagriežas pa labi uz mazu, stāvu ceļu (būs zīme, kas norāda uz "Dolina Pięciu Stawów").

Nu tad aiziet!

Jāseko zaļajai norādei. Kāpiens nav pārāk grūts, bet nu jārēķinās ar to, ka kājām būs pamatīga slodze, jo visu laiku jau ir jākāpj augšup. Pēc aptuveni  stundas nokļūstam  mazā krustojumā, un var izvēlēties starp pagriezienu pa kreisi un iet pa  melno taku vai pa to pašu zaļo taku.

Neatkarīgi no tā, kuru jūs ceļu izvēlēsieties, viņi abi noved pie Dolina Pięciu Stawów. Melnā taka ir īsāka un vieglāka. Protams, ka es izvēlos taku, kura būs daudz grūtāka, bet skati būs daudz labāki.
Un tā arī ir, skati ir fantastiski. Kalni, klintis...ah...mīlestība līdz mūža galam pret kalniem man noteikti būs. Tu staigā pa tūristu kalnu takām, gar kalnu upi, kura šalc un traucas garām Tev un arī karstajā laikā atsvaidzina. 2004. gada 19. novembrī gadsimta vētra piecu stundu laikā noslaucīja 1/3 no visa Tatros augošā meža, atstādama aiz sevis 40 km garu un 2 km platu strīpu. Tika noslaucītas arī daudzas mežā esošās ēkas – viesu nami un viesnīciņas. Vēja ātrums esot sasniedzis 45 m/s. Diemžēl, sekas joprojām ir acīm redzamas.

Kalnu upīte šalc

Pa ceļam ejot var uzēst avenes, mellenes un uzņemt enerģiju.Mums visu laiku bija ļoti labs pastaigas temps, bet piestājot un lasot avenes, protams, ka cilvēki mūs apdzina, tad atkal mēs viņus apdzinām un tad atkal otrādi, jo katrs ik pa brīdim paņem pauzi, lai atpūstos, paēstu vai, lai vienkārši pabaudītu apkārtējo skatu. Un skati, kāpjot arvien augstāk un augstāk - paliek tikai arvien labāki.

nom nom

Ir arī divas Cafe pa ceļam, kurās var iestiprināties, padzerties un atpūsties. Paņemam saldo un maizītes, apsēžamies, atpūšamies un baudām kalnu fonu. Un tajā īsajā mirklī, Tu jūties tik dzīva un tik ļoti laimīga. izbaudot, katru mikli un priecājoties par dzīvi, ka tā tomēr par spīti  visam ir tik ļoti skaista. Māte daba ir varena! Man - sauszemes susuram, kalni ir kaut kas maģisks.

Vēl viens iemesls, kāpēc es izvēlējos 5 ezeru ieleju bija Siklawa ūdenskritums. Arī tie ir mana vājība. Man patīk viņi visi, gan lieli, gan mazi, zemi, augsti. Siklawa ūdenskritums ir augstākais ūdenskritums Polijā, tā augstums ir 70m.

With love from Poland!

Visur, kur ej skati ir fantastiski.

Kādam diendusa

smaidīgi latvieši

Mazajos ezeriņos arī ir zivis, tā kā tas ir nacionālais parks, tad makšķerēšana ir aizliegta.Lai arī pusdienās apēst ceptu foreli, skan ļoti kārdinoši!

Beidzot nonākam līdz Morskie Oko - ezers patiešām ir smaragdzaļš, cilvēku ir ļoti daudz, jo daudzi tūristi dodas apskatīt tikai to, jo ceļš uz to ir arī piemērots ģimenēm ar bērniem, jo ir noasfaltēts, līdz ar to var droši doties ar ratiņiem.

Ieejam cafe, izvēlamies alu ar aveņu sulu, es, kam alus negaršo, izdzēru ar gardu muti, kā arī pēcāk atbraucot mājās, nopirkām aveņu sīrupu un alu pielej klāt, pavisam cita garša, tāds meitenīgs dzēriens uzreiz un garšo daudz labāk nekā tie ali, kas pārdodas ar jau aveņu vai ķiršu garšu. Nākamās vasaras mans dzēriens tas noteikti būs.
Izdomājam, ka beidzot jāpaēd, uzvārām makaronus, ar gaļas konservu, tomāti un gurķi, maize klāt un viss garšo tik lieliski svaigā gaisā ar tik labiem skatiem visapkārt.  

Akmens noderēja gan kā galds, gan kā statīvs

No ezera otras puses pusstundas laikā iespējams uzkāpt augstāk līdz mazākam ezeriņam, savukārt no tā tālāk ceļš ved uz  Rysy virsotni. Uz mazāko ezeriņu vēl uzkāpām, bija to vērts, jo no augšas varējām redzēt Morskie Oko. Pustundas kāpiens augšā par trepēm, juhū - kāju treniņdiena. :D Nenoliegšu, dažbrīd, sajūtas bija tādas, ka varētu pekas atstiept un sirds ritms bija tāds, kā diezgan laba skrējiena laikā.

Lejupceļā satikām divus latviešus, tad atpakaļceļu mērojām kopā ar viņiem. Kārtējo reizi varējā pārliecināties, cik pasaule ir maza, jo beigu beigās izrādījās, ka viens no latviešiem vārdā arī Māris, strādā uzņēmumā, kur IT apkalpo mana Māra uzņēmums.  Sākās lietus, kalnu takas palika slidenas un bija nedaudz bailīgi iet. Un beigās jau sākās pamatīgs gāziens, ka bija jāslēpjas zem kokiem. Kā zināms lejupceļš ir krietni ātrāks nekā turpceļš, No Morskio oko līdz stāvvietai aizgājām aptuveni 1.30. Noieti 34438 soļi, kas ir mans absolūtais rekords, kas pēc Garmin teiktā ir 26km. 

Atkal naivi ceram doties uz Termy Bukovina, lai atpūtinātu kājas, izkarsētu kauliņus un relaksētos pēc nogurdinošās dienās, bet nekā - ceļš joprojām slēgts. Tad ok, sapukojamies uz poļiem, strauja plānu maiņa, dodamies uz Slovākiju, precīzāk uz Popradu. Pa ceļam skatos, kur mēs varētu palikt pa nakti, protams, ka nekāda milzīgā izvēle nav, bet šis tas ir. Booking rāda, ka ir pieejami Apartment Horka, cena par 2 naktīm liekas ļoti ok, tad nu braucam turp. Un neko nenožēlojām, cena beigās bija 45 EUR par 2 diennaktīm, nevis 75EUR kā booking norādīts, es jau pavisam priecīga biju. Numuriņš lielisks, duša lieliska. uz vietas ir Cafe, kur Coca cola maksā tikpat cik vīns, protams, ka dzēru vīnu. Jābauda taču atpūta un dzīve, vai ne tā? Viss ir par zemām cenām. Šo vietu noteikti iesaku!! 

Vakarā pirms gulētiešanas paskatos laika ziņas. Ai, ai...visu nākamo dienu sola lietu. Nu neko darīt, brauksim tad apskatīt alas. 

4.diena

Pieceļoties laiks tiešām ir tāds nu galīgi nekāds. 30km attālumā atrodas Beļinskas ala.

Beļinskas alas atklātas tikai 1881. gadā. Vietējo sanatoriju iemītnieki te tiek vesti uz speleoterapiju, jo visu gadu alā ir nemainīgs mitrums un temperatūra ap +8ºC. Vietām alu griestus nevar pat saredzēt – tik augsti tie ir. Grotas, aizas, klintis – tas viss dziļā pazemē, 890 m virs jūras līmeņa.Vairāku kilometru gari eju labirinti, dabīgas pazemes velves un zāles ar kaļķakmens un ledus stalaktītiem un stalagmītiem, maziem pazemes ezeriņiem, klintīm. Stalagmītu nosaukumi ir dažādi – no cēlā Augstā Doma un Pizas torņa līdz Sievasmātes mēlei, Ledus krodziņam un Hamburgeram.Galvenais apģērbties silti!

Mašīnu stāvvietā nav kur atstāt, jo diezgan loģiski, ja mums bija ideja tāda, ja līst braucam alu skatīties, tad citiem bija tāda pati ideja. Atstājām 500m attālumā no stāvvietas pie vienas viesnīcas, par parkingu samaksājām 5 EUR. Norāde 890m līdz alai, kas liekas gana ok, ja neskaita, ka viss ceļš iet slīpi augšā un tad vienā brīdī liekas, ka Slovākija un kalni grib Tevi nogalināt, jo pēc vakardienas 26km kājas jūtas diezgan traki, bet biju domājusi, ka būs daudz trakāk. Tomēr skriešana kājas ir uztrenējusi, pagājušajā gadā kāpjot Norvēģijā kalnos, bija daudz grūtāk. Ik pa brīdim smidzina. Alās laiž pa noteiktam tūristu skaitam. Rinda ir milzīga, jo laiž parasti apaļā stundā, bet ņemot vērā, ka ir ļoti liels cilvēku pieplūdums, tad cilvēku grupas laiž ik pa 15min iekšā. Rindā nostāvējām stundu. Bet bija to vērts. Brīdī, kad skanēja mūzika, man pat dažas asaras nobira, cik skaisti un emocionāli viss likās, cik māte daba ir diža un, cik cilvēks ir mazs un niecīgs tās priekšā. Ieeja 8 EUR, par fotografēšanu 10 EUR. Es biju vienīgā no mūsu 20-30 cilvēku grupas, kura samaksāja. Spriediet paši vai bija vērts maksāt.

Es fotografēju daudz gan ar telefonu, gan savu mīļo Nikon, gan taisīju arī video. Par samaksātiem 10 EUR es visu darīju maksimāli daudz. Ja liekas, ka var izšmaukt, nekā - viens nesamaksāja un sāka ar telefonu fočēt, gide lika samaksāt.
Nākamais galamērķis ir termālie baseini (beidzot)!!!  Pa ceļam ir pilsēta Kezmarok.Maza, mīlīga pilsēta, kurā iegriezāmies paēst. Parasti pētu tripadvisor, ko nu katrs ir ieteicis. Tripadvisor pirmajā vietā ir Bistro Dobry Den otreiz es tur neietu, absolūti nekas dižš, cenas pārāk augstas, porcijas pārāk mazas un ēdiens arī viduvējs.
Kaut arī bija sestdiena, pilsētā bija ļoti maz cilvēku, kas likās nedaudz dīvaini, jo ir taču vasara, bet arī ir savi plusi, var atpūsties nedaudz no cilvēku pūļiem un Cafe rindas arī nav.

Patīk man durvis iemūžināt!

Slovākijā ir ļoti daudz termālie baseini. Popradas tuvumā esošais ir Thermal park VRBOV.  Protams, ka ir jādodas. Ūdens astoņos termiskos peldbaseinos tiek uzskatīts par visvairāk ārstniecisko ūdeni Centrāleiropā, jo tas labvēlīgi ietekmē 12 slimību ārstēšanu un ir piemērots arī dzeršanai.Tā dziedējošo efektu var izmantot, ja cieš no reimatisma, infekcijām, sirds slimībām, postkoronāriem stāvokļiem, asinsvadu slimību un astmas slimībām. Lietus vairs nelīst. Laimīgi sēžam baseinā, kurā ir no 30-37 grādiem. Eh, atkal dzīve ir skaista. Ķermenis ir priecīgs, ka tiek palutināts un atpūtināts.

5.diena

Dodamies apskatīt Spišas pils drupas. Spišas pils tika uzcelta 12. gadsimtā, iepriekš bijušās apmetnes vietā. Sākotnēji un līdz 1464. gadam tas bija Ungārijas karalistes politisks, administratīvs, ekonomisks un kultūras centrs, pēc tam pils piederēja dažādām aristokrātu ģimenēm un kopš 1945. gada Čehoslovākijas un vēlāk Slovākijas valstij.

Sākotnējā romānikas stila pils ar nocietinājumiem un trīs jomu romānikas-gotikas stila bazilika tika uzceltas līdz 13. gadsimta pirmajai pusei. 14. gadsimtā tika uzcelta otra ārpusmūra apmetne, līdz ar ko pils platība dubultojās. 15. gadsimtā pils tika pilnībā pārbūvēta, nocietinājuma sienas tika paaugstinātas un izveidota trešā apmetne ārpus mūra. 1470. gadā tika uzbūvēta vēlīnās gotikas stila kapella. 16. un 17. gadsimtā pils tika pārbūvēta par tam laikam komfortablu ģimenes rezidenci. Pēdējie pils īpašnieki Csaky dzimta, pameta pili 18. gadsimta sākumā nepiemēroto dzīvošanas apstākļu dēļ un pārcēlās uz tuvumā jaunuzbūvēto pili Hodkovcē un Spišský Hrhov.

1780. gadā pils nodega. Uguns izcelšanās iemesli nav zināmi, bet pastāv vairākas versijas. Viena no tām, ka toreizējie īpašnieki Csaky dzimta aizdedzināja pili mērķtiecīgi, lai samazinātu nodokļu slogu (ēkām bez jumtiem nebija jāmaksā nodokļi). Citas versija, ka pilī iespēris zibens vai ugunsgrēku izraisījuši vietējie karavīri uzdzīves laikā. Pēc ugunsgrēka pils palika neapdzīvota un palēnām sabruka.

Daļēji pils tika atjaunota 20.gs otrajā pusē, pils teritorijā notika plaši arheoloģiski pētījumi. Mūsdienās rekonstruētajās pils daļās izvietots Spišas muzejs.Ko, lai saka, pils patiešām ir ļoti iespaidīga. Mums paveicās, kad ieradāmies, rindas pie kases nebija un stāvvietā bija daudz vietas, kad jau staigājām pa pili, tad jau redzējām, ka cilvēki atstāj mašīnu jau km attālumā no pils un arī nākas kāpt pa slīpu ceļu augšā. Tāpēc tomēr ir labi laicīgi piecelties.

No pilsdrupām paveras neatkārtojams skats uz visu plašo apkārtni. Biju atradusi, ka pils tuvumā ir Drevenika Nacionālais parks, kas skaitās vecākais Slovākijā ar interesantiem klints bluķiem, bet tā arī mums neizdevās atrast, google maps rādīja, ka jābrauc pa ceļu pa kuru nevar piebraukt, bet rajons, kuram mēs braucām garām, bija vārdos neizsakāms. Šausmeņu cienīgi skati bija. Hillbilly rajons jeb vietējie romu pārstāvji, mājas ar cauriem jumtiem, nepareizi rakstu, pareizāk sakot, būda pie būdas, cauri jumti. Nu tur negribētos palikt ar cauru riepu tumšā naktī.
Tālāk pa ceļam piestājam mazā pilsētiņā, visas viņas pēc arhitektūras ir līdzīgas, bet arī skaista. Piestājam pie vienas āra Cafe, pabaudīt silto laiku un paņemt saldo.
Saldais bija riktīgs ņamma. Man patīk apmeklēt Cafe, jo var tik foršas idejas redzēt. Piemēram, šis saldais bija ar avenēm, saldējumu un putukrējumu, pie mums es tādu savienojumu neesmu redzējusi, bet bija baigi labs.

Tālāk atkal skatos booking.com, kur palikt pa nakti. Atrodam foršu kempingu, šoreiz paliksim teltī pa nakti. Kempingā satiekam diezgan daudz latviešus, kuri arī ir kalnu mīļi un citi ir tādi, kuri jau tur paliek ntās reizes tieši šajā kempingā, jo kempings atrodas ļoti labā lokācijas vietā, lai dotos kalnos.  Kempinga teritorijā arī ir maza cafe. Administrācijā strādā laipni cilvēki, jo man sāka sāpēt galva un ibumetin nebija līdzi, tad aizgājām uzprasīt vai ir zāles un bija, tad nu laimīgi dodamies apskatīt Popradas centru. Arī tas pats, kas Jomas iela, bet Zakopanes tūristu iela tomēr ir daudz skaistāka, gan ar savu arhitektūru, gan ar plašo Cafe piedāvājumu.

Pāris vietas, kur nopirkt saldējumu ir, neejam no galvenās ielas, arī āra tirgotava un saldējumu tirgo, 1 bumbiņas cena 0.50 centi, protams, ka jāņem ciet. Uz galvenās ielas cena bija 1 EUR par bumbiņu, kas, protams, arī nav dārgi.

Atbraucot atpakaļ uz kempingu, sagribējās kaut ko uzēst. Un, ko gan tipisks latvietis būs līdzi paņēmis? Protams, ka šprotes!

6.diena

Pieceļamies 06:30, paēdam un dodamies Štrbské pleso virzienā.

Rise and shine, baby!

Strbske Pleso ezers ir liels, ļoti populārs galamērķis tūristiem un jaunlaulātajiem. Tad nu arī par godu tam ir nosaukts gan ciematiņš, gan vesels ziemas sporta komplekss.

Dodamies atkal pa dzelteno norādi, seko akmeņains ceļš un tik cilpojam, pagaidām tomēr liekas, ka Polijā bija skaistāki skati. Kādā no pagriezieniem ieraugām arī Skok ūdenskritumu, pagaidām vēl tik tālu, ka nevaram pat to sadzirdēt. Kāpēc gan es izvēlējos šo taku? Jo, protams, ūdenskrtiums taču! :D
Skok ūdenskritums ir viens no visbiežāk apmeklētajiem ūdenskritumiem Slovākijā. Tas ir  30 metru augsts.

Kalni šeit ir savādāki, jo dominē izteiktas, pilnīgi kailas klintis. Tuvumā ūdenskritums ir iespaidīgs. Pie ūdeņiem kalnos vienmēr ir vēsāks un prasās jau uzvilkt jaku, kuru es novilku tikai tad, kad jau bijām praktiski lejā nokāpuši.

Uzkāpjam arī tieši blakus ūdenskritumam, te jau pa slīpo klints sienu jāpārvietojas turoties pie dzelzs ķēdēm.Nav tik ekstrēmi kā liekas, bet nu nedaudz sportiskam cilvēkam ir jābūt. Ik pa brīdim mēs pasēžam, atpūšamies un apēdam pa kādam musli batoniņam, lai pietiktu spēks. Brīžiem man sejas izteiksmes ir tādas, ka es taču nomiršu un vēl tik augstu jākāpj, bet nekas, saņemos un eju tālāk. Jo, kā zināms - "the best view comes after the hardest climb". Tā nu viš ir, ka es jums saku. Esam nonākuši līdz virsotnei, kas ir aptuveni 2km augstumā.

2km augstumā sāk asiņot deguns, bet nu štrunts ar to degunu, jābauda apkārtējie skati!

wuhū, kāpiens augšup ir beidzies!

Ir izveidojies neliels sastrēgums, jo tikt var pāri tikai turoties pie ķēdēm un kāpšana ir ļoti stāva, nedaudz bailīgi jau ir, bet nu cilvēki viens otram palīdz.

Tad nu dipinam tikai lejā, kas jau ir krietni vieglāk nekā kāpt augšā. Kāpiens lejā ir tāds, ka skati apkārt vien ir kalni, kalni, akmeņi, akmeņi un klintis un atkal klintis. Diezgan ilgs laiks pagāja līdz tikām tik zemu, ka atkal var redzēt zemās priedes. Visas takas ir ļoti pārdomātas, jo visu laiku ir norādes, kur un kā ir jāiet. 

Satikām arī kalnu kazu, slovākiski - kamzik!

Ik pa laikam arī parādās minūšu norādes, cik tālu vēl ir jāiet, mums pie katras vietas sanāca nonākt vismaz pusstundu ātrāk nekā bija norādē rakstīts, bet temps mums abiem bija patiešām labs. Jo no pārējiem ļoti atrāvāmies, tad atradām foršu vietu un uztaisījām pusdienas. Es pat atradu cepamo sēni, tad nu mums atkal bija karaliskas pusdienas, makaroni ar gaļu un sēnēm. Kāpēc makaroni? Jo makaroni dod ilgam laikam enerģiju.

Kalnu skati ir patiešām skaisti un iespaidīgi un tiem nekas nestāv klāt. Un forši ir tas, ka tik salīdzinoši tuvu Latvijai atrodas Augstie Tatri ar ļoti daudz un dažādām grūtības takām, lai staigāt varētu ikviens.

Noieti 18km, atkal laime pilnīga, kājas nogurušas, galva tīra no domām, arī tarakāni ir atpūtušies. Bet viss labais reiz beidzas. Ir jādodas mājup. Dodamies uz Krakovu, pētu, airbnb, kur mēs varētu palikt pa nakti, atrodu dzīvokli praktiski pašā vecpilsētā, viena  nakts izmaksā 24 EUR.

Mūsu dzīvokļa īpašnieks ieradīsies tikai 22:00, bet mēs Krakovā bijām pirms 21:00, tad devāmies apskatīt pilsētu vakarā un paēst. Tūristi otrdienas vakarā bija tik ļoti daudz, cik Vecrīgā sestdienas naktī. Ārā bija +27 un tik ļoti siltu nakti es vēl nebiju pieredzējusi.

 Pizzeria Cyklop  cenas nav lētas, bet nav arī pārāk dārgi, ņemot vērā, ka Cafe atrodas vecpilsētā, katra porcija izmaksāja nedaudz zem 10 EUR. Cēzara salāti bija interesanti, jo mums parasti viņi ir vai nu ar visu, vai bekonu vai garnelēm, bet tur bija gan ar vistu, gan bekonu.

 7.diena

Pieceļamies ap 08:30, dodamies meklēt potenciālo brokastu vietu. Un to atrodam! Cafe Mini Fantastiski garšīgas pankūkas, noformējums ideāls, cenas draudzīgas - lieliska vieta, noteikti iesaku! Pati esot Krakovā citreiz noteikti došos turp!

Krakova visos laikos bija brīva un neatkarīga. Pat tad, kad pārējā valsts tika atdalīta, tā saglabāja savu autonomiju. Pilsēta vienmēr bija "poļu kultūras etalons", valsts kultūras galvaspilsēta.

Tā ir neatkārtojama pilsēta, kuru radīja talantīgākie viduslaiku, Renesanses, baroka un moderno laiku (secesijas) meistari. Tā laimīgi izvairījās no kara posta, un autentiskie senie ielu ansambļi, simtiem vērtīgo arhitektūras un mākslas pieminekļu, kultūras pasākumu pārpilnība priecē arī mūsdienās. Krakovas vecpilsēta 1978. gadā tika iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.

Krakovā, Vislas upes kreisajā krastā, stāvošais Vāvela kalns – visas Polijas sirds. Karaliskajā Vāvela renesanses stila pilī tiek glabāti bagāti mākslas darbu krājumi un nenovērtējama gobelēnu kolekcija. Šeit esošajā katedrālē visos laikmetos notika valdnieku kronēšanas ceremonijas un prezidentu inaugurācijas, šeit ir apglabātas pašas zīmīgākās poļu tautas personas.

Krakovas vecpilsētas centrā atrodas senais Tirgus laukums, kurā vienmēr ir daudz cilvēku. Pilsētas iedzīvotāji un viesi sanāk šeit paklausīties melodiju, kuru vienreiz stundā no Sv. Jaunavas Marijas baznīcas torņa spēlē taurētājs. Melodija pārtrūkst negaidīti, takts vidū. Tā notiek speciāli, lai pieminētu vēsturisku notikumu – Krakovas aplenkumu. Kādreiz tatāru karaspēks aplenca pilsētu, un no loka izšautā bulta caurdūra muzikantu, kurš taurēja pilsētai par briesmām.

Tirgus laukuma centrā stāv vēsturiska tirdzniecības ēka, kuru sauc par Sukennica. Tajā visi viesi var iegādāties visdažādākos Krakovas suvenīrus, bet otrajā stāvā apmeklēt mākslas galerija, kā arī Cafe, no kuras paveras labs skats uz visu tirgus laukumu.

Paldies Krakova, paldies Polija un paldies Slovākija!
Ir jādodas mājās!  Pirmo reizi tā bija tāda ātrā un spontānā ideja - braucam? Braucam. Līdz ar to bija vienkārši maršrutu dažādos veidos pārplānot un pārveidot. Slovākijā gribu vēl redzēt Zemos Tatrus un “Slovākijas paradīzes” nacionālo parku, Pieninu kalnu nacionālo parku un vēl dažas pilis. Tiksimies noteikti atkal kādreiz!

“Wanderlust: n. a strong desire for or impulse to wander or travel and explore the world”

Praktiskā informācija

Valūtas kurss - 1 € = 4.288 PLN
Kempings Zakopanē - Camping Pod Krokwią viena nakts 35 EUR.
Feins krodziņš Zakopanē - Karczma Burniawa
Lieliskie apartamenti netālu no Popradas, kur kola dārgāka kā vīns  Apartment Hôrka
2 naktis izmaksāja 48 EUR. Noteikti iesaku, jo istabiņa bija lieliska, duša arī, cafe super lētas cenas.
Kempings ar nakšņošanu teltī Tatranska Lomnicā Tatracamp TATRANEC   viena nakts 16 EUR.
Ieeja Spišas pilī - 5 EUR pieaugušajiem.

Kopumā šajā ceļojumā nobraukti  aptuveni 2 700km.  Jūrmala-Zakopane-Poprada-Krakova-Jūrmala. 4 pilnas bākas aizgāja (bāka 55l), dārgākais benzīns bija Slovākijā - 1.42 EUR.
Beļinskas ala - ieeja 8 EUR, ja grib fotografēt tad 10 EUR papildus jāmaksā.
Thermal park VRBOV 2.5h 8.50 ieeja 
Cafe Mini  lieliskas pankūkas. 


Noderīgas saites plānojot maršrutu:
https://www.strbskepleso.sk/things-to-enjoy/hiking/from-strbske-pleso-to-mlynicka-dolina-and-back
http://www.tatry.net/maps/