Pārgājiens gar Rojas upi

Kādā jaukā dienā, kas iekrita tieši otrajos Ziemassvētkos, devāmies izbraucienā uz Roju, ar mērķi doties pārgājiena pa Rojas brīvdabas taku.
Rojas upes stāvos krastus ieskauj pirmatnīgs mežs, kur mežsaimnieciskas aktivitātes nav notikušas jau simts gadus. Tie ir bioloģiski veci, ar augiem un dzīvniekiem bagāti meži, kādi Latvijā ir reti sastopami. Upes krastus apdzīvo bebri, ūdri, stirnas, mežacūkas, staltbrieži, aļņi, zivju gārņi, lielās gauras, gaigalas, dažādu sugu dzeņveidīgie putni. Upē mīt tādas zivis, kā asari, nēģi, foreles, līdakas, raudas.Vienīgais, ko es pamanīju, ka ātri palidoja garām skaistulis zivju dzenītis.

Dabas takā gar Rojas upi iespējamas 3 dažāda garuma distances, kas lokveidā ved gar upi un tai pieguļošajiem mežiem – 2 km, 7 km un 15 km, kas katra atzīmēta ar savas krāsas norādēm. Dzeltenais aplis 2 km, zilais aplis – 7 km, sarkanais aplis – 15 km. Maršrutus var veikt arī ar velosipēdu, taču braucot ar velo, atsevišķi posmi var būt grūti izbraucami smilšu dēļ.

Pie upes ierīkotas vairākas atpūtas vietas ar soliem, galdiem, labierīcībām, šūpolēm, vingrošanas konstrukcijām, atkritumu urnām, kā arī ugunskura un telšu vietām. Pie atpūtas vietām Žocenē un Rojā ir izveidotas arī laivu piestātnes. Takas sākumā upes krastā labiekārtota vieta, kur upē ietek Rojas avots, ko kā ūdens ņemšanas vietu iecienījuši vietējie iedzīvotāji.

Mašīnu atstājām meža ceļā pie takas sākuma un devāmies staigāt. Protams, ka mēs izvēlējāmies 15km maršrutu, jo ar mazāk taču nav, ko sākt.
Sākotnēji gājām nedaudz pa oficiālo taku, pēcāk uzreiz pēc pirmās piknika vietas devāmies no takas prom - upes virzienā.
Izvēle bija pareiza, jo skati gar Rojas upi ir ļoti skaisti.

Rakstītajos avotos Rojas vārds (domājams, ka šajā kontekstā domāta apdzīvotā vieta) pirmo reizi minēts 1387. gadā kādā Rīgas bīskapa ziņojumā. Vārds «Roja» ir Baltijas somu cilmes vietvārds un līvu valodā tā nozīme saistīta ar zāļaino, niedrēm aizaugušo Rojas upes grīvu. Brīvā tulkojumā šis vārds varētu nozīmēt «Duļķupe». Jāsaka godīgi, ka šādu vārdu šodien varētu piemērot ne vien grīvai (domājot par duļķainu ūdeni, nevis par zāļainu grīvu), bet arī upei viscaur vietās, kas cilvēku apdzīvotākas.

Roju kuģošanai izmantoja jau senie skandināvi. Par to netieši liecina arī Velna laivas – akmens krāvumi, kas patiesībā ir seno skandināvu apbedījuma vietas. To apliecina 1863. gadā veiktie arheoloģiskie izrakumi Bīlavu Velna laivās, kad tajās tika atklātas trijos stāvos izvietotas 10-12 no akmeņiem veidotas kameras, kurās starp smiltīm atrada ogles, māla trauku lauskas un degušus cilvēka kaulus.

Roja izmantota par tirdzniecības ceļu arī viduslaikos. Kuģotāji pa šīm pietekām devās zemes iekšienē. Bet Barons Hāns pa Roju no Lubezeres muižas 17. gadsimtā eksportējis savu produkciju – spirtu, kokmateriālus un citas preces – uz Rīgu, Pēterburgu, Holandi.

Gar pašu upi dažbrīd nedaudz bailīgi ir iet, jo viens slidens, neveiks solis un hop - esi upē iekšā. Mēs izvēlējāmies iet pa neoficiālo ceļu - gar upi un izmantot zvēru takas.
Bet mežš...mežš ir tik tiešām pasakaini skaists. Var just pirmatnīgo apkārtni. 

"Choose only one master—nature." Rembrandt

Vispār lielu paldies var teikt Strēlniekslv puišiem, jo agrāk mums tāda doma nebūtu ienākusi prātā - virzīties prom no marķētās takas un doties pašiem savā maršrutā. Sākotnēji vēl ejot pirmos 4km ik pa brīdim uzgājām uz taku, lai saprastu, kur īsti esam, tad arī nedaudz cilvēkus varēja redzēt. Bet vispār taka vēl pagaidām, par laimi ir ļoti mazpopulāra, jo salīdzinoši ar citām vietām, cilvēku bija patiešām maz.
Teikšu tā, iet pa marķēto taku visu maršrutu būtu garlaicīgi, jo taka ir īsts "lielceļš".

Biju lasījusi, ka daudziem šis maršruts galīgi nav topu sarakstos, bet es gan teiktu, ka bija forši, bet tikai tad, ja iet tiešām gar upi un meža takām. Labprāt kādreiz pavasarī atkal izietu.

Tā nu solis pie soļa, es ik pa brīdim piestāju, lai pabildētu un tad jau saproti, ka jāietur pusdienu pauze. Kamēr ej, tikmēr jau ir ļoti silti un omulīgi, bet pēc 20min piknika pauzes, jūti, ka ārā tomēr nav vasara.

Piknikam līdzi svētku rasols un citi svētku neapēstie labumi. Kā parasti dabā - viss garšo lieliski. Diez, kāpēc tas tā ir?! Ziemassvētku vecītis Mārim atnesa Bialleti kafijas kanniņu, tad nu tagad var baudīt arī kvalitatīvu kafiju dabā. Un taču piekritīsiet, viņa arī dikti fifīgi izskatās bildēs, tā kā nošauti divi zaķi ar vienu šāvienu!

Laimīgi paēduši, saprotam, ka laikam jau esam pamatīgi novirzījušies no takas, tāds neliels stresiņš parādās man, jo galu galā ziemā taču tumšs jau paliek 16.00, Mārim stresa nav. Tad nu turpinājām iet gan pa zvēru takām, gan upi. Nedaudz nolūzušus kokus arī šķērsojām. Mums bija līdzi mana klases biedrene Madža, es jau smējos, ka viņa ar trakajiem Strazdiņiem vairs nekur neies, bet ir labi - viņa arī ir traka un arī turpmāk dosies. :D Bet protams, salīdzinot ar streelniekslv maršrutiem, šis ir patiešām ļoti viegls.

Rojas upe ir 78km gara.

Zaļie sūnu paklāji, kas rada meža pasakas sajūtu.

Kad Tu dodies dabā, vai skaties un vēro apkārtējo dabu? Vai tikai ej un ej?
Es piederu pie tiem, kas vēro (domāju, ka arī pamanu) unikālo mūsu skaistajā tēvu zemē.

Nature is not a place to visit. It is home. —Gary Snyder

 Parazītiskās piepes iegūst barību, noārdot dzīvu koksni – to sēņotne attīstās augošos kokos. Latvijā samērā labi pazīstama ir uz bērziem mītošā par ārstniecisku uzskatītā „čaga” jeb melnā spulgpiepe. Kopumā pie mums konstatētas apmēram 130 piepju sugas. Ticiet vai ne, bet parazītisko starp tām nav daudz. Vairums ir saprotrofas – dzīvo uz bojā gājušiem augiem (pārsvarā uz nokaltušiem kokiem, celmiem). Šo piepju sugas pakāpeniski nomaina cita citu, secīgi „ēdot” beigto koksni – izraisot tās trupēšanu. Sadarbībā ar citām sēnēm un ar mikroorganismiem (pirmkārt, pūšanas baktērijām) saprotrofās piepes tādējādi piedalās mirušas koksnes pilnīgā noārdīšanā. Ekologi zina, cik tās vajadzīgas dažādām ekosistēmām. Īsts (dabisks) mežs bez piepēm vispār nevarētu eksistēt! Bez piepēm nevarētu pastāvēt daudzu nelielu dzīvnieku, (galvenokārt kukaiņu) sugas. No šīm sēnēm pārtiek, tajās mitinās un attīstās dažādas vaboles, divspārņi un arī citi insekti.

Piepju izskats ir ļoti daudzveidīgs, nav tā kā garlaicīgajām bekām, kas visas ar kātiņu un cepurīti. Piepes var būt gan garas un pavisam plakanas, gan ar cepurīti un pat daudzām, turklāt kādās toņu gammās!

Ķērpjus - šos aukstumizturīgos, bet lēni augošos, toties ilgi dzīvojošos organismus - cilvēki mēdz jaukt ar kādas sugas sēni un ne vienas vien sugas sūnu.Latvijā varētu būt atrodamas aptuveni 700-750 ķērpju sugas.

Ķērpjiem ir liela nozīme ekoloģiskajā sistēmā. Daudzi savvaļas dzīvnieki ķērpjus izmanto barībā. Cilvēki ķērpjus nereti mēdz lietot ārstnieciskiem nolūkiem un dekoratīviem mērķiem. Putniem patīk taisīt ligzdas no ķērpjiem.

Ķērpji aug barības vielām nabadzīgu mežu zemsedzē, uz koku mizas, akmeņiem, sūnām, kā arī ūdenī uz akmeņiem. Ķērpji ir lēni augoši organismi. Vienkāršākie krevju ķērpji izaug 1 mm gadā, lapu un krūmu ķērpji – līdz 3 cm gadā.

Latvijā aizsargājamas ir 60 ķērpju sugas, 37 no tām ir mikroliegumu sugas (2017). Ķērpjus apdraud intensīva mežsaimniecība, jo daudzas retas ķērpju sugas atrodamas vecos mežos, kuros ir pastāvīgi palielināta mitruma apstākļi. Uz augsnes augošos ķērpjus apdraud biotopu eitrofikācija – bagātināšanās ar barības vielām, kas samazina ķērpju spēju konkurēt ar augumā lielākajiem augiem.  

Ejam, ejam un ieraugam, ka upei ir pārkrituši koki pāri, saprotam, ka tā mums ir iespēja tikt upes pretējā krastā, lai dotos atpakaļ, jo strauji jau sāk tuvoties tumsas laiks. Un jūs jau ziniet, tumsā no alām lien ārā leprikoni un citi bubuļi.

Tā nu šķērsojām tiltiņu, ko pati māte daba sarūpēja un devāmies jau atpakaļ. Kurzemes piejūras meži vienmēr bijuši bagāti ar ķērpjiem, bet es pati personīgi pirmo reizi redzēju tik ļoti lielā platībā mežu noklātu ar ķērpjiem. Ļoti skaisti izskatās.

Ar dienu mums patiešām paveicās, laiks bija ļoti labs. Saulīte arī spīdēja un mūs priecēja.

Šis jau izskatās diezgan bīstami. Nākotnē varētu būt nogruvums.

Interesanti bija ejot, ieraudzīt šādu milzu akmeni upē. Diez, kā tāds tur gadījies?

Pēdējo stundu jau nocilpojām pilnīgā tumsā. Maršruts bija foršs un daba kārtējo reizi pierādīja, cik forši ir doties garās pastaigās.

Atcerieties šo!! Ko atnesi, to aiznes. Daba ir jāciena!

I believe in God, only I spell it Nature. —Frank Lloyd Wrigh

Bildes uzņemtas ar Nikon D7100 un Huawei P20.