Pārgājiens Tukuma pusē

Ieraudzīju, ka https://travelfree.lv ieliecis pārgājiena maršrutu Tukumā pie Melnezera, zināju, ka kādu dienu noteikti iziesim šo maršrutu. Tuvojās Valentīndiena un izdomāju, ka lieliski būtu kopā iziet kārtīgā pastaigā un jā, diena bija tieši tāda, lai teiktu, ka nav par velti dzīvots.
Google maps ielikām galamērķi - Melnezers un braucām uz Tukumu. Piebraucām pie Melnezera, priekšā bija tikai viens auto. Tātad ja gribas baudīt dabu un kārtīgi izstaigāties bez cilvēku pūļiem, tad šis maršruts ir ļoti lielisks galamērķis.
Lai mierīgi dotos pārgājienā, telefonā ir nepieciešams ielādēt speciālu aplikāciju, jo travelfree.lv ir sagatavojis kartes gpx.failu.
GPX formāts ir faila tips, kas satur kartes datus, ieskaitot koordinātas globālajā pozicionēšanas sistēmā (GPS). Diemžēl, tomēr nav universāla standarta, un GPX ir tikai viens no daudzajiem kartes datu formātiem. Bet GPX ir atvērts standarts, tāpēc arvien vairāk ražotāju to izmanto savās ierīcēs kā vietējo formātu.

GPX faili saglabā trīs veidu datus:

• Maršruta punkts – ietver punkta GPS koordinātas. Tā var ietvert arī citu aprakstošu informāciju.
• Maršruts – ietver sliežu punktu sarakstu, kas ir pagrieziena vai posma punkti, kas noved pie galamērķa.
• Track – ietver punktu sarakstu, kas raksturo ceļu.

Dodoties pārgājienā Tu vari lejupielādēt .gpx failu savā viedtelefonā vai pulkstenī. Tad, kad fails ir lejupielādēts, tad, lai šo failu atvērtu rekomendēju izmantot šādu aplikāciju:

OsmAnd

Android: https://play.google.com/store/apps/details?id=net.osmand&hl=en
iPhone: https://apps.apple.com/us/app/osmand-maps-travel-navigate/id934850257

Kā tajās pievienot GPX failu?

Vispirms lejupielādē aplikāciju savā telefonā. Lejupielādē nepieciešamo .gpx failu savā telefonā un atver to izmantojot ieinstalēto aplikāciju. OsmAnd pluss - var lietot arī offline režīmā bez interneta pieslēguma.

Netālu no Tukuma esošais Melnezers pirmajā brīdī šķiet kā maza peļķīte. Senāk tas pārsteidza ar savu dzidrumu. Tagad dažu pārgudru ”saimnieku” dēļ, kas ezeru ir gandrīz aizbēruši ar pludmales smilšu kravām, ūdens ir duļķains. Sevišķi pēc peldētāju saceltiem viļņiem. Dziļums ir apmēram desmit metri. Melnezers ir bīstams nezinātājiem. Tajā ieplūst pazemes avotu ūdeņi, tāpēc vasarās vietām ūdens pat karstā ir ledaini auksts. Ezera nosaukums cēlies no tā melnā lāsmojuma… Bet varbūt no zalkšiem, kas te mīt lielā daudzumā.

Laikapstākļi bija sākot no puteņa līdz saules spīdēšanai un mainījās ik pa brīdim, bet diena bija visnotaļ skaista. Un pareizi jau saka, nav nepiemērotu laikapstākļu, tikai apģērbs.

Sekojot kartei, var patiešām redzēt, ka cilvēki maz izvēlas doties šajā maršrutā, jo lielākoties ir tāda knapi iemīta taciņa. Meži gan ir ļoti skaisti - izteikti priežu un egļu.

"Visos līdzenumos, visos tālumos, jūras un kalnu, sūnu un mežu vientulībā cilvēks vienmēr meklē kādu robežu. Jūra ir skaista ar savām šķautnēm, kurās kaut kas satiekas. Dullais Dauka ir mākslinieks, un cilvēki ir dullie daukas. Jebkurā līdzenumā un tukšumā cilvēks meklē robežu, bet arī – jebkurā pārpilnībā." I.Ziedonis

 Esam nonākuši līdz Āžu kalnam. Skatos un domāju, ka skriet te būtu nāve, bet galu galā Stirnu buka viens no posmiem vairākas reizes ir bijis tieši Āžu kalnā.

Priecīgs bērnelis

Āža kalns ir 480-520 metru garš un it kā 109 m (pēc citiem avotiem – 123 m) augsts. Kāpiens kalnā ir kā mazs piedzīvojuma piedāvājums, tādēļ to varam dēvēt par Āža taku. Jautāti, kad un kā radies kalna vārds, pat senākie apkārtnes iedzīvotāji tikai rausta plecus: “Tā formas dēļ. Āzis kas āzis!” Patiešām! Kalna reljefs veido āža ķermeni profilā: aste, krusti, līkā mugura, galva ar ragu vietām un purniņš. Stāvums no Āža pieres uz leju pa degunu ir gandrīz biedējošs. Āža kalnā ir vairāki pieturas punkti - Āža aste, Āža krusti, Āža mugura, skausts un piere. Katrā no tām ir spēcīga āderu enerģētika. 

Tālumā redzama ir Durbes pils. :)

Āža astē uz vienas līnijas izvietojušies tālas apkārtnes lielākie un nozīmīgākie kalni. Igaunijā - Munameģis, pāri jūras līcim - Milzukalns, te - Āža kalns, savukārt tālāk - Zantē - Smiltiņkalns un vēl tālāk - pie Liepājas - Krīvu kalns. Visi šie kalni iezīmē Saules ceļu Lielajā dienā, kas ir 19-20. martā, kad diena pieveic nakti. Tāda josla uz Zemes ir tikai viena, un tā šķērso Raudas mežu un Tukumu. Arī pašā Tukumā ir unikāla vieta – vecākā observatorija Austrumeiropā; stāvot Tukuma pilskalna dienvidaustrumos un skatoties caur Lielā kalna ierobu kā caur tēmekli, var sveikt Pavasara Saulgriežu saullēktu.

Āža krusti ir pirmais zelta uguns āderu krustpunktā, kas šķērso kalnu. Skaidrā laikā no šīs vietas var redzēt Durbes pili, bet neko vairāk. Taču Tukums ir 20 000 cilvēku pilsēta! Kā tas iespējams, ka uzkāpjot apkārtnes augstākajā punktā redz vien pāris jumtus? Par to domāts jau 13. gadsimtā, kad nebija ne šoseju, ne dzelzceļa – vien ūdens ceļi un stigas mežā. Nebija arī Durbes pils. Pilsēta apzināti izvietota tā, lai nelabvēļi to neredzētu pat no tuvās apkārtnes augstākajiem kalniem. Tukums ir īpaša pilsēta īpašā vietā. Pietiktu jau ar to vien, ka tai pāri šaujas sakrāli spēcīgā Lielās dienas līnija. Bet tas nav viss! Tukums atrodas uz simboliski spēcīgās latvju zīmes – uz Māras līkloča jeb trīs kalnu viļņiem. Pirmo veido Milzukalns un Āža kalns, kam seko ieleja ar Melnezeru un avotu kaskādi. Pati pilsēta uzcelta vidū – uz otrā viļņa, un šis novietojums ir ārkārtīgi vieds. Trešo vilni veido Lielais kalns, Pavārkalns un pilskalns.

Uz takas, kas virzās pa Āža mugurkaulu, viscaur ir uguns āderes ceļš un dažviet pat uguns krusti. Kalns ir izteikti attīstoša un iedvesmojoša vieta. Rīkstnieks Māris Zvaunis zina teikt, ka Āža kalnā nav ūdens āderes. Tuvākās ūdens āderes Āža kalna tuvumā ir rietumu pusē lejā pie dīķa, kurā vasarās zied ūdensrozes, bet austrumos – tur, kur Āža muguras otrā sāna ielejā saskatāms purviņš. Dienvidos Āzis ir uztaisījis peļķīti zem astes – ūdens ir meteorīta krāterī jeb Zināšanu Acī, bet ziemeļos – apmēram 100 m aiz Āža purviņa Raudas ceļa tuvumā ūdens ādere ir tur redzamais dīķītis. Arī oficiālā zinātne veic dažādus pētījumus par āderu tēmu. Āderu starojums tiek skaidrots ar elektrostatiskā lauka izpausmēm. Iespējams, ka to nerada vienots izraisītājs, bet atšķirīgas norises zemes dzīlēs. Biežāk minētais ir virsējo gruntsūdeņu āderu starojums. To rada ūdens dzīslas, kas atrodas grunts augšējos – irdenajos slāņos vai mālā.

Āža skausts ir vārti uz Svētbirzi un senču ritu vietu. Te jāapstājas un jāparaugās apkārt. Āža kreisās acs vietā aug 200 gadu sena padsmit žuburu liepu birzs: vienai no liepām ir 14, citai pat 18 stumbri no vienas saknes. Otra šāda – dabiski izveidojamies daudzžuburu liepu apļa Latvijā nav. Dabā dubultošanās vai n-kārtošanās notiek tāpēc, ka vietai ir pietiekami daudz enerģijas, kas veicina auglību. Visi Latvijas dižkoki aug enerģētiski ļoti stiprās vietās, un arī šeit tāda ir. Šai vietai piemīt unikāla akustika. Te var runāt pavisam klusu – bez piepūles, tik un tā pārējie visu teikto uztvers. Te būtu ideāla vieta Dziesmu svētku estrādei. Paeksperimentē ar balsi! Droši! Vai dzirdi?! Ja dosies tālāk pa taciņu, nonāksi līdz Āža purniņam – kalna tālākajam zelta āderu ugunskrustam.

Sena teika stāsta, ka sensenos laikos, kad pa Āža kalna muguru stiepies šaipuses braucamais ceļš, kāds saimnieks pavasarī, no Tukuma tirgus pilniem vāģiem mājup braukdams, teitaniņ ap šo vietu saguris, apstādinājis zirgu, nodzēries bērzu sulas no spaņņa pie ceļmalas bērza un mazu brītiņu iesnaudies. Sapnī redzējis, ka atdod nešpetnajam visu savu mantību, ja tas šim parādīšot nākotni. Pamodies un apjucis. Debess joprojām kā zīda drēbe, putni tāpat dzied kāzu dziesmas, tomēr apkārtni ne pazīt! Kalns apaudzis kokiem, ceļš pārvērties par taku, ko ar pajūgu vairs neizbraukt, bet zirga vairs nav – tukši vāģi vien, tiem cauri lazdas saaugušas. Pa taku nāk veca sieviņa ar bērzu sulas spaņņiem rokās. Saimnieks šai dod labdienas, nosauc savas mājas vārdu un jautā pēc ceļa turp. Sieviņa nobrīnās: “No mana vecvectēva vecātēva mājām drupas vien bij palikušas jau tad, kad sevi kā mazu meiteni atceros. Kā pats aizbrauca uz tirgu, tā neatgriezās. Bet kā tu tos vāģus te uzstiepi? No rīta nācu, vēl nebija!” Saimnieks sapratis, ka apstājies neparastā spēka vietā, kur nekas nav neiespējams, pamodies vismaz simtu gadu vēlāk un tagad sarunājas pats ar savu mazmazmazmeitu. “Dieva zīmes!” – viņš izsaucies, ņēmis sieviņas spaņņus savās rokās, abi griezušies riņķī un aizgājuši lejup pa plato taku, kas kādreiz tāda zvēru taciņa vien bijusi.

Nākas arī šķērsot nokritušus kokus. Galu galā, kārtīgai pārgājienu takai tādai ir jābūt.

Tālāk, kad jau gabaliņu paiets - esam sasnieguši jaunizveidotu Vilkaču taku Raudas mežā. Ar Raudas mežu sastopami mistiski stāsti un leģendas – īsts spokaiņu mežs! Zintnieki teic, ka enerģētiskā spēka ziņā tas ne nieka neatpaliek no leģendārajiem Pokaiņiem. Raudas mežs īpašs ar to, ka šeit – kā nekur citur Latvijas dabā – novērojams izteikts enerģiju kontrasts. Te aci pret aci satiekas pozitīvā un negatīvā enerģija. Raudas meža mistiku grāmatā “Kurzemes vilkaču nostāsti” aprakstījis teologs Ralfs Kokins.

“Nav nekādas jēgas par vilkaču esamību spriedelēt labiekārtotā, sterilā Rīgas centra dzīvoklī, “sēžot” internetā. Kurzemē viss ir citādi. Ļaudis runā, ka vilkacis esot ļoti ļauns, gandrīz vai pats nelabais – nav nekā tik šausmīga kā viņu ieraudzīt savām acīm. Bet tikai dzīviem cilvēkiem tā liekoties un esot dikti bail. Bet arī labs viņš pavisam noteikti neesot, jo no labajiem parasti nesametoties bail. Iespējams, ka šīs svešādās, tik spēcīgās baiļu sajūtas esam mantojuši no senajiem cilvēkiem, kuriem izdzīvot palīdzēja arī intuīcija un racionāli neizskaidrojamas nojautas. Vilkati esot redzējuši daudzi kurzemnieki, bet nekad nav dzirdēts, ka tas būtu nomaitājis kādu bērnu. Dažu labu pieaugušo gan. Kurzemē klīst arī stipri nežēlīgi stāsti…” /Ralfs Kokins “Kurzemes vilkaču nostāsti”/

Vilkaču taka veidota tā, lai beigtos meža enerģētiski pozitīvajā daļā, tāpēc to nevajadzētu pamest vai mainīt virzienu pusceļā. Vilkaču taka marķēta ar baltu vilka ķepas nospiedumu, taka ģimenēm – ar 2 mazām ķepām.

Mežš ir diezgan mainīgs savā izskatā - tad ir fantastiskas, majestātiskas egles, tad priežu jaunaudzes, bērzu birztaliņa un dīvainas, mazas priedes.

Kā jau minēju, šauru taciņu mums bija izbriduši daži labi cilvēki, bet nonākot pie 6km, taciņas vairs nav un ir jāšķērso jaunaudze, kura iet kalnā un ir sniegs ir līdz ceļiem, šie 500m galīgi nebija viegli.

Tas melnais, kas izskatās pēc lāča bildē ir Māris, kurš kūļājas pa dziļo sniegu.

Šo visu jaunaudzi mēs šķērsojām brienot.

 Tad atkal uzradās taciņa uz mazu mirkli atelpai un nonākot līdz Jēkaba gravai, kur reiz bija slēpošanas trase, iebristas takas vairs nav. Sākas elle. Atkal sniegs līdz ceļiem un tā aptuveni nepilns km. Dažu brīdi sirds ritms bija tāds, kā skrienot normālā tempā. 

Viegli nebija un arī jāiet uzmanīgi, jo nezini, kas ir apakšā. Māris lika kāju, un kā izrādās apakšā bija liels akmens, kuru zem dziļā sniega nevarēja redzēt un pakrita, labi, ka neizmežģīja kāju. Pēcāk jau atkal bija iestaigāta taka, par kuru ejot, es smējos, ka šis jau ir kā lielceļš. Saule spīd, mežā izskatās pasakaini.

 Kopējais maršruta garums ir 14km, kuru nogājām 4.5h laikā ar vienu ēšanas pauzi. Nebūtu sniegs, noteikti varētu iziet 4h laikā. Teiktu tā, pieredze nedaudz ejot pārgājienos ir, un ziemā bez iepriekšējās sporta pieredzes ieteiktu neiet, kad sniega nav, maršruts ir viegls - jāšķērso tikai daži lielāki vai mazāki kalniņi, bet ziemas laikā tas jau ir diezgan liels pārbaudījums. Bet jebkurā gadījumā man ļoti patika.

Esam atpakaļ pie Melnezera nonākuši, saule skaisti spīd un diena mūs pagodināja ar skaistu saulrietu.

"I go to nature to be soothed and healed, and to have my senses put in order." John Burroughs