2023. gada Gruzijas piedzīvojumi

Sena teika vēsta, ka reiz sensenos laikos Dievs dalījis cilvēkiem zemi, kur dzīvot. Taču gruzīni aizkavējušies pie dzīru galda un atnākuši par vēlu. Kad viņi beidzot stājušies Dieva priekšā, Dievs viņiem teicis, ka brīvu zemju vairs neesot. Gruzīni atbildējuši, ka būtu nākuši ātrāk, taču aizkavējušies, dzerdami uz paša Dieva veselību, un uzaicinājuši arī Dievu dzīrēs. Dievam gruzīnu dzīrēs tā paticis, ka viņš nolēmis atdot gruzīniem zemi, ko bija pataupījis pats sev. Patiesi – Gruzija ir dievišķi skaista zeme!

Gruzija jau sen bija manā "must see" sarakstā, bet nebiju domājusi, ka brauksim jau šogad. Mums ar vienu draugu pāri ir izveidota čata grupa. Viņi marta beigās nopirka biļetes uz Gruziju, bet tikai uz 2.5 dienām, man tas likās par maz un nenopirku biļetes. Un tad 11. aprīlī travelfree.lv ieraudzīju, ka ir lētas biļetes uz Gruziju. Fiksi zvanu Mārim un prasu - braucam? Atbilde bija jā un es nopirku biļetes. Un tad paskatījos, ka mums tie datumi tieši sakrīt ar draugiem. Super, vismaz uz pāris dienām mums būs kompānija. Man bija tikai aptuvens plāns, ko darīt. Ideālais plāns būtu bijis doties uz Svanetiju un Batumi, bet maija sākumā kalnos vēl nav tie labākie apstākļi, lai dotos pārgājienos. Tad radās citi plāni un idejas. Viss bija atkarīgs no tā, kādi laikapstākļi tajā brīdī būs Batumi un Tbilisi. Plāns bija šāds - piecelties no rīta, doties uz autoostu, paskatīties laika ziņas un izlemt - braukt uz Batumi vai Tbilisi. Lai šo plānu īstenotu, skatījos naktsmītni tuvu autoostai, atradu, ka autoosta atrodas tuvu Macdonalds un kartē ieraugu vienu istabu, kura atrodas ļoti tuvu un ir ar iekļautām brokastīm...Super, ņemu un rezervēju pa 70GEL, kas ir 25.50 EUR, sarunājām, ka mājas īpašnieces vīrs atbrauks mums ar mašīnu pakaļ uz lidostu.

 Lidojums 07.05.2023, 20.20. Viss laicīgi un pēc plāna no Rīgas lidostas. Lidmašīna pilna ar Gruzijas kikbokseriem (Rīgā tieši tajos datumos norisinājās Eiropas čempionāts), līdz ar to, lidojuma sajūta bija kā tirgū - visi viens pie otra iet, skaļi runā utt. Ielidojam 01.30 naktī, neviens mūs nesagaida. Domājam, ko darīsim. Pieslēdzos lidostas wi fi un uzrakstu istabas saimniecei vai mums būs pakaļ. Jā, būs, kavējas...(Mācieties no manas kļūdas, uzreiz noādējiet BOLT applikāciju un izsauciet taksi caur to, būs lētāk). Pirmo reizi lidostā dzirdu savu vārdu pa skaļruņiem, ka tieku saukta pie informācijas centra Šoferis nevarēja mūs atrast, tāpēc sauca pa skaļruņiem. Iebraucam Kutaisi, ieraugu autoostu un domāju, ka tūlīt jau būsim klāt, bet mēs tikai attālinamies un attālinamies un tad esam pašā pilsētas centrā un ieraugu Macdonalds un saprotu, ka pilsētā ir divi un esam vairāku kilometru attālumā no autoostas. Ieberziens, bet pati vainīga. Tiekam beidzot istabā, gulēt aizejam ap 3iem un ceļamies 9.00. Piecelties bija grūti. Uzprasu vai būtu iespējams wi-fi pieslēgties, atbilde ir nē, jo viņa ir aizmirsusi samaksāt rēķinu... Nu labi, paēdam brokastis un dodamies meklēt, kur nopirkt sim karti internetam. No rīta līst lietus. Atrodam, kur nopirkt internetu un domāju, ka Māris varēs padalīties ar internetu, bet nekā, kaut ko tur saspaidīja, ka nebija iespējams...Un Māris vēl pilnai laimei aizmirsa uzlādēt telefonu pa nakti, baterija ir 38%. Pēc kartes sarotam, ka aptuveni 40min jāiet līdz autoostai. Ejam, oma tāda nekāda...Redzam jau visapkārt daudz suņus, kuri klīst, kur paši grib. Nonākam pie autoostas, turpat pretī ir valūtas maiņas punkts, izmainu pirmos 100eur. Paskatāmies, kādu laiku sola Batumi un, kādu Tbilisi. Batumi visa nedēļa apmākusies, Tbilisi saulaina. Bez domāšanas, sēžamies Tbilisi maršrutniekā, aptuveni 20 min jāpagaida, lai pielasās pilns maršrutnieks. Maršrutnieka cena ir 20GEL=7e. Mans plāns vispirms ir palikt Mcheta, kas ir pa ceļam un dažus km no Tbilisi. Mūs izlaiž pie zīmes Mcheta un saprotam, ka jāiet vairāki kilometri līdz norezervētai naktsmītnei. Sākas neliels izmisums, telefona baterijai tikai 3%. Noejam aptuveni 1km un ieraugam priekšā krodziņu. Kas par laimi! Sarunājam uzlādēt telefonu, tikmēr pasūtam divus dažādus hačapuri un 500ml vīnu.

Fonā jau redzams slavenais klosteris

Krodziņa skats ir vērsts tieši uz Džvari klosteri, kas ir mans dienas galvenais plāns, ko apskatīt. Ir jau pirms 17iem, bet klosteris slēdzas ciet 17.30. Esam priecīgi paēduši, Mārim telefons uzlādējies un nolādējam Bolt aplikāciju. Ievadām klostera adresi un gaidām taksi. Piebrauc klāt taksis, šoferis ir super runātīgs, sāk mums stāstīt par Gruzijas vēsturi un saka, ka organizē tūres pa Gruziju, saku, lai Māris pieraksta numuru. Mūs izlaiž pie klostera, atvadāmies un ejam apskatīt vienu no pasaules vecākajiem klosteriem.

Džvari klosteris; no šīs vietas paveras elpu aizraujošs skats uz vietu, kur satek divas upes – Kura un Aragvi. Tas ir pirmais Gruzijas Vispasaules mantojuma objekts, un tā vēstures pirmsākumi datējami ar 545. gadu. Leģenda vēsta, ka šis dievnams tika uzcelts virs ciedra celma, no kura plūda aromātiska eļļa (mirres). Zem šī ciedra savulaik lūgusies Gruzijas apgaismotāja, Svētā Nino. Savukārt pretī redzama plašā Mchetas panorāma. Vējainajās Džvari nogāzēs aug Vēlēšanās koks, svētceļnieki uz tā sasien lentītes, iedomājoties vēlēšanās.

Esam apskatījuši klosteri, saucam atkal taksi un braucam līdz mūsu mājvietai. Šis taksists ir nerunīgs un galīgi nav ieinteresēts ar tūristiem papļāpāt. Šoreiz mūsu istaba ir pašā centrā, par brokastīm gan bija jāpiemaksā 5.50 eur klāt. Noliekam mantas un dodamies apskatīt Mchetu. Pilsēta tikusi dibināta 1. tūkstošgades otrajā pusē p.m.ē.,tiek uzskatīta par vienu senākajām joprojām apdzīvotajām vietām pasaulē. Viduslaikos šis bija nozīmīgs tirdzniecības, reliģijas un amatniecības centrs. Te atradusies gruzīnu baznīcas galvas katolikosa rezidence. Mūsdienās populārs tūrisma centrs. 1994. gadā Mchetas vēsturiskie pieminekļi tika iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, kopš 2009. gada atrodas arī apdraudēto Pasaules mantojuma objektu sarakstā. 2014. gadā pilsētai tika piešķirts "svētās pilsētas" statuss. Svetichoveli katedrāle (11. gs.) ir slavena kā vieta, kur esot apglabāta Kristus mantija. Kopš seniem laikiem tā skaitās centrālā Gruzijas baznīca un viena no galvenajām garīgās kultūras vietām līdz pat šai dienai. 

Saka – “Kurš nav bijis Mchetā, tas nav bijis Gruzijā”. Mcheta – ļoti sena pilsēta, pirmā Gruzijas galvaspilsēta, šīs apbrīnojamās valsts dvēsele, katra gruzīna svētnīca. Tik daudz svētvietu un kulta vietu, kā Mchetā, nav nevienā citā vietā Gruzijā. Tāpēc šo seno pilsētu dēvē par “Otro Jeruzālemi”. Ceļmalas tirgotāji kārdina ar čurčellām, kas ir tradicionāls saldums, ko gatavo gruzīni no riekstiem un biezinātas vīnogu sulas. Man ne visai gāja pie sirds. Vakaru nobeidzām sēžot kafejnīcā paņemot vīna glāzi un kūku raugoties uz  Svetichoveli katedrāli.

09.05 brokastis mums bija 09.00.

Parunājām ar mājas saimnieku, kurš piedāvā tūri uz Kazbegi kalnu apvidu. Diez ko ieinteresēts viņš nebija, bet pateica, ka pa 250GEL (90 EUR) būtu ar mieru mūs vest. Teicu, lai Māris sazinās ar mūsu vakardienas taksistu. Jā, viņš gatavs mūs vest pa 300 larām. Māris saka, ka ir gatavs maksāt vairāk, bet būs to vērts, jo noteikti būs interesants brauciens. Tad nu sarunājam, lai viņš no Tbilisi mums atbrauc pakaļ.

Ap 11iem startējam no Mchetas un dodamies piedzīvojumos. Pirmais pieturas punkts jau pēc aptuveni 20 minūtēm ir skaists skaitu punkts.

Tālāk pa ceļam jau var redzēt, ka parādās baltās, sniegotās kalnu virsotnes un sirsniņa jau priekā iegavilējas. 

Ananuri bija pils un Aragvi hercogu (hercogu) pils un mītne — feodāļu dinastija, kas valdīja apgabalā no 13. gadsimta. Pils ir bijusi daudzu kauju vieta. 2007. gadā komplekss ir bijis provizoriskajā sarakstā iekļaušanai UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. 

 

 Kad pils bija aplenkta, tā netika sakauta, jo slepenais tunelis veda uz ūdeni un tādējādi nodrošināja iespēju pilī patvērušajiem cilvēkiem dabūt pārtiku un ūdeni. Ienaidnieks beidzot sagūstīja sievieti vārdā Ana, kura bija no Nuri, un spīdzināja viņu, lai atklātu tuneļa atrašanās vietu. Bet viņa izvēlējās mirt, nevis nodot noslēpumu. 

Tāpēc pili sauca par Ananuri, un viņa kļuva par leģendu. 

Tālāk piestājam pie skatu punkta, kur var redzēt satekam kopā Melno Aragvi un Balto Aragvi un ūdens nesajaucas kopā vienā krāsā, jo katrai upei ir savs ķīmiskais sastāvs. Unikāli, vai ne?

Derētu beidzot paēst pusdienas, piestājam ceļmalas krodziņā Chabarukhi. Paņemam mūsu pirmos hinkaļus un 1l rozā vīnu. Pārsvarā hinkaļi no viena veida uzreiz jāņem ir 5 gab. Tad nu mums bija 10 gab hinkaļi, Mārim harčo zupa un 1l rozā vīns. (Samaksājām 15 EUR). Priecīgi paēduši braucam tālāk. Jāpiestāj pie čačas krāniņa. Ielejam pudelē minerālūdeni, super garšīgs nav, bet nekāda vaina. Skati apkārt jau ir fantastiski - kalni, kalnu upe un govis savā vaļā klīst.

Ceļu, pa kuru ripojām, sauc par Gruzijas militāro ceļu, un sāka būvēt to tālajā 1783. gadā, tieši tajā laikā tika parakstīts Georgijevskas līgums starp Krieviju un Gruziju, Kartlijas karalis Vahtangs VI (1703—1724) persiešu un osmaņu iebrukuma dēļ 1724. gadā bēga uz Krieviju, kur mira 1737. gada 26. martā. 1768.—1774. gada Krievu-turku kara laikā Kartlijas-Kahetijas karalis Iraklijs II kopā ar Krievijas Impērijas karaspēku veica uzbrukumus osmaņiem. Ar 1774. gada Kučuk-Kainardžas līgumu gruzīni izbeidza nodevu maksājumus osmaņiem. Lai nodrošinātos pret jauniem uzbrukumiem, Kartlijas-Kahetijas karalis Iraklijs II 1783. gada 24. jūlijā noslēdza Georgijevskas līgumu ar Krievijas ķeizarieni Katrīnu II, kļūstot par impērijas vasali. No savas puses Krievijas Impērija apņēmās aizsargāt karalistes teritoriju, Iraklija dinastijas varu un Gruzijas Pareizticīgās baznīcas neatkarību. Tas izraisīja Osmaņu impērijas neapmierinātību, kas 1787. gadā pieprasīja Krievijai izvest savu karaspēku no Iraklija II karalistes un drīz uzsāka krievu-turku karu. Krievijas neizdevīgā stratēģiskā situācija Eiropā, kur tai problēmas radīja konflikti ar osmaņiem, poļiem un zviedriem, noveda pie krievu karaspēka izvešanas. Izmantojot šo situāciju, Persija Iraklijam II pieprasīja lauzt Georgijevskas līgumu un atzīt persiešu varu. Kad Iraklijs II atteicās, 1795. gadā Persijas karaspēks izpostīja austrumu Gruziju, nodedzinot Tbilisi. Izmantojot gruzīnu vājumu, sākās Dagestānas musulmaņu laupīšanas reidi. Pēc Iraklija II atkārtotiem lūgumiem Krievija uz šejieni nosūtīja divus bataljonus un 1796. gada martā pieteica karu Persijai. Uzreiz pēc Katrīnas II nāves, Pāvils I karu izbeidza un atsauca karaspēku. Iraklijs II mira 1798. gada 23. janvārī. Viņa pēcnācējs Giorgijs XII bija vājš, un drīz mira. Mantinieku starpā sākās dinastiski strīdi, meklējot atbalstu Krievijā. Gruzīni nemīl krievus, bet pavasarī Gruzijā no Krievijas bija ieceļojuši jau 50000 krievi, lai nevajadzētu karot. Viņu dēļ Gruzijā daudz kas ir palicis krietni dārgāks kā bija.

 Tālāk iebraucam vīna veikalā. Varam nogaršot jebkuru vīnu. Paņēmām Kindzmaruli - bija ļoti labs, to arī nopirkām un mūsu gids vēl mums uzdāvināja baltvīna pudeli, ka izvēlējāmies ar viņu kopā braukt. Tālāk jau pa gabalu Gudauri ir saskatāma Draudzības arka, kura tika izveidota 1983. gadā par godu Georgijevskas līguma par Gruzijas pievienošanu Krievijai 200. gadadienai. Pārsteidzošs padomju laika piemineklis, kas ilustrē visu Gruzijas vēsturi uz milzīga mozaīkas paneļa.

Gids saka, ka, lai būtu siltāks, jāiedzer mums vīns un tā pie katra pieturas punkta. Līdz ar to tajā dienā mēs bijām īpaši smaidīgi. Nākamā pietura bija pie minerālūdens avota, kas tek no kalna taisni uz ceļa. Vietā, kur avots atstājis savas pēdas, nogāzē izveidojās balti oranža cieta virsma.

Braucam, braucam un visapkārt ir pasakaini kalnu grēdu skati!

Galvenais dienas galamēķis - Gergeti Trīsvienības baznīca ir populārs arhitektūras komplekss Gruzijas Gergeti ciemā, sešu kilometru attālumā no Stepantsmindas pilsētas, 2200 metru augstumā. Baznīcas senatnīgumu izgrezno netālu esošās Kaukāzu virsotnes un Kazbegi kalns.

Svētās Trīsvienības baznīca ir vienīgā krusta kupola stilā celtā ēka Khevi provincē. Kompleksā ietilpst katedrāle, zvanu tornis un garīdznieku mājas. Precīzs Gergeti baznīcas kompleksa uzcelšanas laiks nav zināms, taču vēsturnieki spriež, ka tas varētu būt 14.gadsimts. Pateicoties Gergeti nomaļajai atrašanās vietai, gadsimtiem ilgi šī teritorija tika izmantota, lai slēptu vērtīgas relikvijas. Vēsturnieki šeit atraduši daudz liecību par Gruzijas vēsturi. Lai gan padomju laikos dievkalpojumi baznīcā bija aizliegti, tā joprojām ir labi pazīstama tūristu vieta. Mūsdienās tā darbojas gan kā Gruzijas pareizticīgo baznīca, gan kā apustuliskā baznīca, gan arī kā klosteris. Gergeti ceļa būvniecība tika pabeigta 2018.gada rudenī, un tagad baznīcu var apmeklēt ar jebkura veida auto. Agrāk varēja tikai ar 4x4 džipiem, jo stāvums ir ļoti varens pa kuru jābrauc uz augšu. Ar laikapstākļiem mums veicas, jo diena ir saulaina un pat velkot drēbes nost, lai uztaisītu bildes - auksts nav nevienā brīdī.

Apskatījuši klosteri, braucam jau atpakaļ uz Tbilisi.

 

 

Sēžu un baudu skatus, skatos booking, kur palikt pa nakti. Atrodu feinu vietu vecajā Tbilisi pusē, viena nakts 25 eur. Pašā Tbilisi esam pirms 21iem, gids mūs atved uz vienu no labākajām Gruzijas hinkaļu vietām - Zodiaqo. Ārā ir rinda, mums priekšā ir 5 pāri. Slēdzas ciet 21.30. Nu neko, 21.10 esam jau iekšā. Pasūtam siera un ceptos hinkaļus. Garšīgi. Tālāk ar kājiņām dodamies uz mūsu naktsmītni. Ļoti jauka vieta, noteikti iesaku citiem. Pagalmā ir ļoti jauks pagalms un tā mēs pasēdējām un izdzērām mūsu atlikušo vīnu. Silts, vasarīgs vakars, kaut arī ir tikai maijs. Mums šajā vasarā bija maz tik siltu vakaru.

10.05. Brokastis mums nav iekļautas, ceļamies un dodamies apskatīt Tbilisi. Pilsētas vārds cēlies no gruzīnu vārda tbili, kas nozīmē karsts. Leģenda vēsta, ka Vahtangs I devies medībās ar piekūnu apvidū, kurā bija nolēmis celt jauno valsts galvaspilsētu. Piekūnam izdevies noķert putnu, taču tas tomēr izslīdējis no piekūna nagiem un iekritis strautā. Tas izrādījies karstais minerālūdens avots, kurā putns bija izvārījies un pagatavots maltītei.

Sākotnēji pilnīgi bez mērķa - vienkārši ejot un baudot vecpilsētu. Ātri vien sapratu, ka mūsu naktsmītnes lokācija ir izcila, jo viss ir ātri sasniedzams. Pirms tam jau biju izpētījusi, ka pilsētā ir gan funikulieris, gan gaisa vagoniņš. Zināju, ka gribu abus izbaudīt. Ja jau, ta jau.

 Neesmu pilsētu fane, bet Tbilisi man ļoti patika.

 Izejam cauri tiltam, uz kura ar grafiti ir sazīmēta Gruzijas vēsture. Gruzijas vēsture ir smaga, daudz smagāka par mūsu. Cietuši viņi ir ļoti daudz gan no Turcijas, gan Krievijas.

 

Pirms funikuliera ir maza tirgotava, kur var noprikt kafiju un saldējumus. Esot Gruzijā noteikti jāpaņem ir Kindzmaruli saldējums. Ļoti labs!

Tbilisi funikulieris tika izbūvēts 1905. gadā un pilnībā renovēts un modernizēts 2012. gadā. Funikulieris ved uz Mtatsminda parku kalna virsotnē, kur iespējams gan izbaudīt pasakainu skatu uz pilsētu, gan ieturēt maltīti restorānā, gan atpūsties atrakciju parkā. Mtatsminda parks ir brīnišķīgs atrakciju parks pašā Tbilisi sirdī, kas atrodas 770 m augstumā virs jūras līmeņa. Tas ir viens no labākajiem atrakciju parkiem pilsētā, un to apmeklē gan vietējie iedzīvotāji, gan tūristi. Gribēju ar panorāmas ratu izbraukt, bet bija slēgts.

Braucām lejā un devāmies atkal uz Zodiaqo paēst. Šoreiz paņēmām šasļiku, ribiņas un kartupeļus. Nu teikšu kā ir - gaļa mums pašiem labāk sanāk. Divreiz ņēmām šasļiku un abas reizes likās, ka tā ir vienkārši cepta gaļa. Bet hačapuri un hinkaļi gan ir ļoti gardi.

Lauvai lauva aiz muguras. :)

 Paēduši - izsaucam taksi un dodamies uz Tbilisi botānisko dārzu. Ieejas maksa tikai 1.45eur. Jauka vieta, kur atslēgties no pilsētas trokšņa un izbaudīt klusumu un putnu dziesmas. 

Satikām kaķīti, kurš mums bija mazais gids un sekojām viņam pa botānisko dārzu.

Gruzijas Nacionālais botāniskais dārzs, agrāk Tbilisi Botāniskais dārzs, atrodas Tbilisi, Gruzijas galvaspilsētā.. Tas aizņem 161 hektāru platību, un tajā ir vairāk nekā 4500 taksonomisko grupu kolekcija.

Tās vēsture aptver vairāk nekā trīs gadsimtus. Dārzi ir iekļauti Džozefa Pitona de Turnefora ierakstos (1701) un Tbilisi kartē, ko veidojis princis Vakhushti (1735). Dārzs tika atjaunots 19. gadsimta sākumā un oficiāli tika izveidots kā Tiflisas botāniskais dārzs 1845. gadā. Kopš 1888. gada, kad tika izveidots floristikas centrs, dārzā strādājis Jurijs Voronovs un vairāki citi ievērojami zinātnieki. Laikā no 1896. līdz 1904. gadam dārzs tika paplašināts tālāk uz rietumiem. Laikā no 1932. līdz 1958. gadam teritorija ap bijušo musulmaņu kapsētu tika iekļauta botāniskajā dārzā. Tomēr ir saglabājušies vairāki kapi, tostarp ievērojamā azerbaidžāņu rakstnieka Mirzas Fatali Akhundova (1812-1878). Centrālā ieeja dārzā atrodas Narikala cietokšņa pakājē. Lielākais pārsteigums bija skaistie ūdenskritumi.

Kārtīgi izstaigājušies, redzējām arī fazānu.

Tad sapratām, ka uz Narikala cietoksni var tikt pa trepēm no Botāniskā dārza.

Uzkāpām augšā, skats, kas paveras uz Tbilisi ir fantastisks.

Ieraudzīju, ka tirgo trdelnik, kurus biju ēdusi gan Prāgā, gan Lodžā un man viņi ļoti garšoja un arī cena bija lēta, precīzi neatceros, bet man liekas kaut kas ap 3-4 eur. Neprasīju, cik maksā, bet uzreiz pasūtīju. Un tā bija mana lielākā kļūda. Maksāja 7.5 eur. Es gandrīz aizrijos. Nu labi. Tālākā bēda, viņš ne tuvu, nebija tik garšīgs, cik es viņu atceros. Mīkla bija cieta un tā bija vilšanās.

Aizgājām apskatīt Māti Gruziju.

Gruzīni esot piedzimuši noguruši, tādēļ visu dzīvi atpūšas. Tā vēsta viena no gruzīnu parunām, taču patiesībā gruzīni strādā un no sirds. Un nav svarīgi, vai cepot maizi, darot vīnu vai kalnos ganot aitas, bet viss, ko viņi dara, nāk no sirds. Vēl gruzīni vienmēr saviem draugiem stāsta šo anekdoti, kas viņus raksturojot: “Francūzim ir sieva un mīļākā, viņš mīl mīļāko. Anglim ir sieva un mīļākā, viņš mīl sievu. Gruzīnam ir sieva un mīļākā, bet viņš mīl māti. Un šī gan ir balta patiesība, gluži tāpat kā tas, ka, ielidojot Tbilisi, jūs sagaidīs Māte Gruzija. Un ne zobenu vēršot, bet vīna kausu, ar kuru vienmēr viņa sagaida patiesus draugus. Sāka nedaudz pilināt, devāmies uz gaisa vagoniņu un braucām lejā uz pilsētu un lēni gājām uz mūsu naktsmītni. Dienas sagurums lika par sevi manīt, jo tika noieti aptuveni 16km.

Meklēju, kur palikt pa nakti Kutaisi un iepriekš sarakstījāmies ar draugiem, ka viņi ir rezervējuši pēdējo istabu Guest house Friendly, intereses pēc paskatos un ir tur brīva istaba, fiksi rezervēju un draugiem rakstu, ka būsim vienā naktsmītnē. Visi priecīgi. Pētīju vienas dienas braucienus no Tbilisi. Viens no piedāvājumiem ir brauciens uz Gruzijas stepi, kur ekskursija ar mikriņu un gidu maksātu 35 EUR no personas. Uzrakstīju mūsu taksistam-gidam, cik maksātu pie viņa. Atbilde bija 70 EUR. Bez domāšanas piekritām, jo zinājām, ka ar viņu būs forsš brauciens. 

11.05. 9.00 jau gids mūs sagaida un dodamies dienas piedzīvojumā. Atkal mašīnā ir ūdens pudeles mums noliktas. It kā sīkums, bet ļoti patīkami. Pēc aptuveni 45 nobrauktiem kilometriem jau parādās pavisam citi skati...Stepe. Milzīgi lauki ar aprikozēm, ķiršiem. Dvēselīte noķēra milzīgu kaifu skatoties un baudot skatus.

Jebkurā brīdī, kur mēs gribējām, gids piestāja.

Galvenais galamērķis bija Dāvida Gareja klosteris. Davida Gareja ir alu klosteru komplekss, kas izvietots netālu no Gruzijas robežas ar Azerbaidžānu. Komplekss ietver vairākus simtus izkaisītu, akmenī cirstu istabu, kameru, kapellu, dzīvojamo telpu. Davida Gareja klosteris tika dibināta VI gadsimta sākumā.

Tad tika dibināts arī senākais klosteris "Davida Lavra", kurš darbojas arī mūsdienās. Dibinātājs ir Svētais Davids un viņa mācekļi. Par šo vietu un mūku Davidu klīst leģenda - reiz klosterī tika glabāts liels relikts - Davida atvests akmens no Jeruzalemes, kurš simbolizē trešo daļu Jeruzalemes garīgā spēka. Kad Davids esot sasniedzis Jeruzalemi, viņš sajutis tādu saviļņojumu, ka nav uzdrīkstējies ieiet pilsētā. Viņš paņēma trīs akmeņus un devās prom. Tajā naktī patriarhs redzēja sapni, ka kāds paņēmis no Jeruzalemes visu tās garīgo spēku. Patriarha vēstneši panāca Davidu un atņēma divus akmeņus, bet trešais nonāca Gruzijā. Mūsdienās šis akmens glabājas Sioni Katedrālē. Uz Davida Gareju to aizved vien ceremoniju laikā.

Klostera apkārtne skatu ziņā ir ļoti unikāla. Neko tādu iepriekš nebiju redzējusi. Bruņurupuci arī satikām.

Tā kā bija tikai dienas vidus, tad gids piedāvāja vēl uztaisīt vīna tūri un apskatīt vēl Signagi (Mīlestības pilsētu). Jāpiemaksā būtu 18eur klāt. Piekritām. Atpakaļ braucot vairākas reizes mums ir mazie korķi, kur aitas iet pa ceļu. Vienā no reizēm tās bija 2000! Lopkopis, kuram pieder tik daudz aitas, Gruzijā ir ļoti bagāts cilvēks. Lielāko daļu aitas gaļas tiek sūtītas uz Arābu emirātiem. Aptuveni vieta aita izmaksā ap 700 EUR.

 Diezgan iespaidīgi. Tad braucam tālāk, redzam, ka kaut kas tālumā zied lillā krāsā. Mūsu gids uzreiz no ceļa nost. Piebraucam pie lauka. Izlīdām caur žogu un aizgājām nobildēties pie ziedošiem dadzīšiem. Pa lauku jāiet ļoti uzmanīgi, jo var būt čūskas, bet tās gan redzējām tikai botāniskajā dārzā.

Tālāk braucam un redzam bizonus, kurus gruzīns savā lauku sētā audzē. Gids uzreiz griežas riņķī. Piebraucam pie mājas un gids prasa vai varam aiziet paskatīties. Mēs ar Māri aizejam. Gids iepaliek. Bet tieši tuvojoties nožogojumam, gruzīns ar bagijveidīgu mašīnu dzen viņus prom. Bagijs piebrauc pie gida, gids mums māj. Iekāpām bagijā un tikām pievesti tuvu klāt bizoniem. Tas bija superīgs piedzīvojums un milzīgs paldies par to gidam. Pa ceļam piestājām ceļmalā, kur tirgo tikko izceptu maizīti un tur pat arī govs sieru, šo mums uzsauca gids. Tās mums bija brokastis. Siers viņiem ir ļoti garšīgs. Pa ceļam atkal mainās skats - parādās lieli vīnogulāju lauki.

 Leģenda vēsta, ka pēc kristietības pieņemšanas karalim Miriani bija sapnis: četras zvaigznes lidoja pāri četriem Gruzijas kalniem un viens no stariem atradās pie Bobdes. Nino devās uz turieni, lai uzliktu krustu tieši tai vietā. Viņa ļoti pieticīgi dzīvoja teltī, kur nomira. Viņa tika apglabāta vietā, kur atradās viņas telts. IV gadsimta sākumā telts vietā tika uzcelts klosteris. Nino kaps atrodas klostera iekšpusē, zem altāra, un altāri ir stingri aizliegts fotografēt. Klosteris ātri kļuva par reģiona reliģisko un kultūras centru, klosterī tika kronēti vairāki Kkakheti karaļi. Pēc boļševiku nākšanas pie varas klosteris tika nopostīts un izlaupīts. Tagad klostera teritorijā atrodas no ķieģeļiem celta IX gs. Sv. Jura baznīca. Sienas ir dekorētas ar freskām. Templis ir celts krievu-eiropiešu stilā. Tādā pašā stilā celts arī zvanu tornis pie Svētā Jura baznīcas.

Klostera parks ir ļoti skaists!

Pa labi atrodas Sv. Nino baznīca, kuras celtniecība nesen pabeigta. Katru gadu 14. janvārī svētceļnieki apmeklē klosteri, lai pielūgtu Svētā Nino kapu, iedzertu no svētavota un baudītu klusumu. Austrumos atrodas skatu laukums ar skaistu skatu uz Alazani ieleju. No skatu platformas uz avotu ved kāpnes. Avots ir neliela ķieģeļu ēka ar baseinu, kurā var peldēties. Lai peldētu baseinā, iepriekš būs jāvalkā balts krekls, kas tiek uzglabāts bez mazgāšanas.

Signagi - nelielo un gleznaini skaisto Gruzijas reģiona Kahetijas pilsētu ar pilnu pārliecību var nosaukt par vienu no skaistākajām Gruzijas vietām.

Tikt līdz Signagi jeb Sighnaghi no Tbilisi ir pavisam vienkārši, ar autobusu vai mikrobusiņiem, kuri regulāri kursē katru otro stundu. Signagi ir mazā mīlestības paraugpilsētiņa, kuras ārējā fasāde tika pilnībā restaurēta. Pēc traukšanās garām pieticīgajiem gruzīnu ciematiem Signagi ar savām mazajām, glīti uzspodrinātajām mājelēm kā leļļu namiņiem liekas kā cita pasaule. Mīlestības pilsētas nosaukumu tā ieguvusi, pateicoties dzimtsarakstu nodaļai, kas šeit darbojas visu diennakti un kur laulības tiek reģistrētas 24 stundas diennaktī, pat neiesniedzot iepriekš dokumentus. 

Vislabāk šo romantisko pilsētu apmeklēt agrā pavasarī. Pastaiga pa klusajām un tūristu nepārpildītajām pilsētas ieliņām, kuras smaržo visdažādāko Gruzijas vīnu aromātos un piepildītas ar stāstiem par daiļo carieni Tamāru, sniegs baudu jebkuram apmeklētājam.  Ieejam vēl privātajā mājas vīna darītavā, kur mēs pagaršojām ap 5 dažādiem vīniem ar dažādu stiprumu, kā arī čaču. Piekost klāt varēja arī viņu cepto maizīti ar saulespuķu eļļu. Garastāvkolis kļūst jautrāks visnotaļ. Vienu no vīniem arī nopirkām.

 Sākam virzīties jau atpakaļ uz Tbilisi, pa ceļam piestājam ceļmalas krodziņā, paēdam. Mūsu gids mūs izlaiž pie mikriņu stāvvietas. Iekāpjam Tbilisi-Kutaisi mikriņā un ap 20.00 uzsākam atpakaļ ceļu. Jēziņas...Šis bija traks brauciens. Šoferis bija traks kikeris. Miglā brauc ar ieslēgtiem tālajiem, apdzen līkumos...Miegs nenāca nevienā acī sēžot aiz muguras šoferim. Ekstrēms brauciens. Vienā brīdī sajūgs sāka tā smirdēt, ka likās, ka nenonāksim vispār galamērķī. Kutaisi nonācām pēc 00.00. Izsaucām taksi, lai aizved uz mūsu nakstmītni, gulēt aizgājām ap 01.00 naktī. 

12.05. Es pamodos jau 08.00, sāku rakstīt draugiem vai viņi ir augšā. Viņi pamodās 09.30. Draudzene raksta, ka nāk klauvēt pie mūsu istabas. Neviens neklauvē. Un tad es sapratu, ka mēs katrs esam savā pilsētas galā, jo viņi rezervēja istabu Friendly Guest house, bet mēs esam Guest house Friendly. Viņiem vienīgais bonuss, ka iekļautas brokastis. Fiksi safilmēju, kā pie mums izskatās un draugi izlemj, ka paliks pie mums vēl 2 naktis, jo pie mums ir brīvas istabas. Sarunājām visu ar saimnieci un mums tad arī atlikušās 2 naktis izmaksāja lētāk, jo negāja caur booking. Sarunājam, ka mēs ar taksi aizbrauksim līdz viņiem un tad meklēsim, kur atrast nomas auto. Priecīgi satiekamies, ieliekam google maps meklēt "car rent", ieved mūs mājas pagalmā. Saprotam, ka īre nekāda nav, griežamies atpakaļ, bet tad mūs ierauga gruzīnu sieviete un palīdz atrast kontaktus, kur noīrēt auto. Lēnā garā aizejam. 2 dienu auto īre 70 EUR ar iekļautu kasko. Priecīgi kāpjam auto un dodamies vispirms apskatīt Sataplijas dabas parku. No Kutaisi tas ir 11km attālumā. Alas un vieta ir nosaukta Sataplia kalna vārdā, kas bija kādreizējā savvaļas bišu dzīvotne pie izdzisušā vulkāna, kas mūsdienās ir dabas rezervāts. Kompleksā atrodas Dinozauru parks, kā arī nelieli muzeja rezervāti ar 120 miljonus gadus veciem fosilizētiem zālēdāju un dinozauru pēdām dažādos laikmetos.

 kā arī, protams, izgaismota ala, kas pilna ar uzkrītošiem stalaktītiem un stalagmītiem.

Cilvēks sirds formas stalagmīts

 Sataplia dinozaurus sauc par "Satapliazauriem", un tie atšķiras no Eiropas dinozauriem. Rezervātu ieskauj augsts un biezs Kolhisas mežs, un tajā ir pāris panorāmas skatu punkti ar stikla grīdu (diemžēl, kad mēs bijām, bija slēgts skatu punkts). Galvenā trase ir viegls pārgājiens, standarta ekskursija aizņem 1-2 stundas. 

Visiem jau sāk gribēties ēst. Paiet laiks līdz kamēr atrodam, kur paēst, bet krodziņš bija superīgs. Porcijas milzīgas, hačapuri super gardi, harčo zupa lieliska un cenas arī ļoti draudzīgas. 

Mums fiksi jāpaspēj uz Okaces kanjonu. Sāk nedaudz lietus līt. Ierodamies stāvvietā, uzreiz gruzīni sāk piedāvāt savus pakalpojumus, ka esot jāiet 7km vienā virzienā, bet viņš pa 100 GEL aizvedīs. Ejam informācijas centrā pirkt biļetes (17.25 gel - 6.15 EUR). Pulkstenis ir nedaudz pāri 17.30, mums jāpaspēj līdz 18.00 noiet 2.5km, jo savādāk automātiskie vārti aizvērsies un mēs kanjonā netiksim. Nu neko, slēdzam turbo ātrumu iekšā un fiksi ejam (cik nu fiksi var paiet pa slidenu, akmeņainu ceļu). Ejot jau redzu, cik pasakaini skaists izskatās mežs, pa kuru ejam, zied agrie rododendri, bet nav laika apstāties un bildēt. Paspējam 17.55 būt tur. Noskenējam savas biļetes un sākam iet pa kanjonu. Nokļuvuši kanjonā, mēs jūtamies bagātīgi atalgoti - elpu aizraujoši skati, lejā urdz upīte, bet pastaiga pa piekaramo koka tiltu ir kārtīga debesskrāpja augstumā (runā, ka 140 metri), kas ievērojami paaugstina adrenalīna līmeni, man ļoti patika iet pa taku, bet draudzenei gan bija nedaudz neomolīgi.

 Episki skaisti skati un migla deva savu burvības noskaņu. Izgājām visu taku, uztaisījām kaudzi ar bildēm un video un beidzot apakaļ ceļu varam iet lēni un mierīgi, nekur nesteidzoties. 

Turpat netālu atrodas Okaces kanjona ūdenskritums. Diemžēl, slēgts un netiekam pie tā, bet pieejam caur mežu pie upes un ieraugam mazu ūdenskritumu, kas arī likās dikti jauks. Latvietim parastajam viss, kas augstāks par Abavas rumbu jau liekas gana iespaidīgi.

 Braucam jau uz mūsu naktsmītni, pa ceļam nopērkot vietējo arbūzu. Mūsu naktsmītnē sagriežam arbūzu, ielejam baltvīnu, ko nopirkām pie vietējā vīndara. Arbūzs super gards. 

Sarunājam, ka tiekamies 09.00 no rīta un dodamies pa istabiņām. 

13.05. Diena apmākusies un nedaudz līst. Izdomājam, ka dosimies uz Tskaltubo pilsētu. Tskaltubo, kurā atrodas slavenie “Nemirstības ūdeņi” un kādreiz bija vispieprasītākais galamērķis PSRS, kur atpūsties! Ar savām daļēji pamestajām sanatorijām un novecojušām pirtīm tagad piesaista pavisam cita veida tūristus.

 Pamestās ēkas man un Mārim vienmēr ir patikušas. Senos laikos katrs atsevišķi pietiekami daudz esam klīduši pa pamesto Slokas papīrfabriku. Iebraucam pilsētā un pāris minūšu laikā mums apkārt ir jau 8 suņi, kuri kopā ar mums dodas apskatīt pilsētu. Ļoti bēdīgi redzēt gan pamestos suņus, gan izmirušo pilsētu.

 Draugi aizgāja speciāli nopirkt maizi, lai suņus pabarotu. Ejot saprotam, ka neesam vēl to meklēto ēku atraduši, atvadāmies no suņiem un atrodam googgle kartē slaveno sanatoriju un dodamies uz to. Piebraucam. Cik gan skaista ēka tā reiz bijusi. Ļoti iespaidīga.

 Dzirdam, ka suns rej. Rejot tuvojas mums, bet mēs viņu vēl neredzam. Stāvam un gaidām. Un izlien suņu mamma ārā, kurai kaut kur paslēpti ir kucēni. Draudzene, kura ierauga kucīti, fiksi skrien uz mašīnu pakaļ maizei, atdevām sunītei maizi un viņa tad mums arī piemetās par gidu kamēr mēs staigājām. Stāsts par šīm celtnēm ir aizsācies ļoti sen – jau 12.–13. gadsimta laikā šī vieta, kur šobrīd atrodas Tskaltubo, bija slavena un apmeklēta tās dziedinošā minerālūdens dēļ. Vēlāk, 17. gadsimtā, dziedinošā ūdens īpašie efekti tika pētīti Berlīnes Dabaszinātņu draugu biedrībā. Unikālais ūdens radīja interesi izpētīt tā īpašības dziļāk un pēc ķīmisko analīžu rezultātiem, 19. gadsimtā, tas tika pasludināts par ūdeni ar terapeitisku iedarbību. Taču pašu lielāko grūdienu kūrorta attīstībai deva Staļins. Jaunībā viņš aizrāvās ar revolūcijas idejām, kuras ne visai patika valdībai un tādēļ Staļins daudz laika pavadīja cietumos un izsūtījumā. Smagie apstākļi atstāja iespaidu uz viņa veselību; īpaši sāpēja kājas – iespējams, ka tas bija reimatisms. Maskavas ārsti ieteica apmeklēt Tskaltubo ūdeņus. Staļins, īstajā vārdā Josifs Džugašvili, būdams gruzīns, bija dzirdējis par šo vietu jau agrāk, tādēļ uzklausīja šo ieteikumu un devās turp ārstēties 1931.–1932. gadā. Viņa viesošanās laikā 4000 strādnieki uzcēla pirmos trīs SPA kompleksus rekordlielā ātrumā. Tas bija tik ievērojams notikums, ka apmeklētāju skaits auga ļoti strauji. Laika gaitā no marmora tika uzcelti vēl 16 krāšņi sanatorijas kompleksi, plaši ceļi un apļveida krustojumi, kas nebūt nebija raksturīgi tā laika padomju laika arhitektūrai. Padomju Savienības pilsoņiem Konstitūcija bija noteikusi “Tiesības uz atpūtu”. Tas nozīmēja, ka tiem biedriem, kas cītīgi strādājuši partijas, valsts un sabiedrības labā, bija tiesības saņemt valdības izsniegtu talonu, lai apmeklētu kūrortu un atjaunotu spēkus nākotnes komunisma celtniecības varoņdarbiem. Šādā veidā kūrortu apmeklēja 125 000 atpūtnieki katru gadu, pārsvarā šie cilvēki ceļoja ar vilcienu, kas regulāri kursēja tieši no Maskavas. Taču tas viss beidzās 1991. gadā, pēc Padomju Savienība sabrukšanas. Salīdzinot ar citiem kūrortiem Gruzijā, piemēram, Boržomi, atpūtu Tskaltubo galvenokārt nodrošināja izsniegtie kuponi un tas nebija pieejams vienkāršajiem atpūtniekiem. Laika gaitā atpūtnieku skaits dramatiski samazinājās no 125000 līdz 1000 viesiem mūsdienās.

 

Samīļojam sunīti un dodamies prom!

Lēni pa kalnu ceļiem braucam arvien augstāk...Skati fantastiski, tikai lietus sāk līt arvien vairāk un vairāk. 

Tas, kas tur pa to tiltiņu iet ir Māris. Nu tiltiņš tāds visai bīstams šķēršošanai.

Nedaudz iekļūstam mākoņu/miglas zonā, kur grūti redzēt ceļu. Mērķis bija apskatīt kartē saglabātos ūdenskritumus. Nu jau ļoti sāka gribēties ēst. Kalnos ir diezgan švaki ar krodziņiem, braucām atpakaļ uz pilsētu paēst. Izvēlējāmies no ārpuses necilu krogu, krodziņam bija forša terase, tad nu sēdējām ārā. Ēdu mūža gardākos baklažānus, kuri bija pildīti ar valriekstu pastu. Ļoti gardi.

 Atkal pasūtījām hinkaļus un šoreiz "galiņus" paņēmām līdzi (tos parasti neēd), lai pa ceļam izbarotu suņiem. Martvili kanjons ir viena no gleznainākajām vietām Gruzijā. Tas radies, pateicoties Abašas upei, kura izrobojusi šauru, 50-60 metru dziļu ieleju.Lietus gan lija diezgan pamatīgi, bet tāpat dabas skaistumu izbaudījām.

Šī vieta, iespējams, nepārsteidz ar dižākajiem parametriem, tomēr tā pavisam noteikti sajūsmina ar savu skaisto atrašanās vietu un unikālo šarmu. Kanjonā plūstošais tirkīzzilais ūdens ir bezgala skaists un pavisam noteikti izceļas uz zaļo mežu un skarbo klinšu fona, taču ūdens tur ir vēss it visos gadalaikos – tas nekad nesasilst. Kanjona vidū atrodas divi nelieli ūdenskritumi – viens 12, bet otrs 15 metrus augsts. Lietus lija jau ļoti stipri, bet tas kanjonam piešķīra pasakas maģiskumu. Ļoti, ļoti skaista daba. Ieejas maksa kanjonā - 17.25 GEl (12.60e diviem cilvēkiem). Labos laika apstākļos ir iespējams pa kanjonu izbraukt ar laivu. Dodamies atpakaļ. Atpakaļ ceļā piestājam Kutaisi tirgū nopirkt zemenes, lai vakarā varētu visi kopā iezert vīnu un pamieloties ar augļiem. 

14.05. Līst pamatīgi. Apartamentos, kuros nakšņojam ir vairāki kaķīši un mēs ar Māri esam izteikti kaķu mīļi. Izdomājam, ka varētu kaķiem nopirkt barību. Tad nu sēžamies auto un braucam uz veikalu. Pierasts taču, ka mums jebkurā veikalā var nopirkt dzīvnieku barību, bet Gruzijā tā nav... Vienā veikalā pateica, ka nav, otrā sākumā vispār nesaprata, ko grib. Tad Māris pateica whiskas mjau, mjau - pārdevēja sāka smieties un pateica, uz kuru veikalu jābrauc. Tad nu atmetām šo domu. Braucām skatīties Bagrati katedrāli.

Bagrati katedrāle, zināma arī kā Kutaisi katedrāle, ir 11. gadsimtā uzcelta katedrāle Gruzijas pilsētā Kutaisi. 1994. gadā katedrāle kopā ar netālu esošo Gelati klosteri tika iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, bet 2017. gadā Bagrati katedrāle tika izņemta no šī saraksta (Gelati klosteris palika iekļauts Pasaules mantojuma sarakstā). Katedrāle nosaukta pirmā apvienotās Gruzijas valdnieka Bagrati III vārdā. Bagrati katedrāle daļēji tika iznīcināta 1691. gada Osmaņu impērijas uzbrukumā. Laiks mums līdz lidojumam ir un Edgars ir gatavs pabraukāties vēl. Braucam meklēt kebabu.

Turpat netālu no tirgus nopērkam. Bija garšīgi. Izlemjam meklēt dzīvnieku barības veikalu. Atrodam, Māris fiksi ieskrien nopirkt 1kg kaķu barību un braucam atpakaļ uz apartamentiem un iedodam saimniecei. Atstājam auto nomas punktā. Nedaudz pastaigājamies pa pilsētas centru. Laukumu pilsētas centrā rotā Kolhīdas strūklaka ar dzīvnieku figūrām. 

Izrādās, ka šīs skulptūras ir seno Kolhīdas caru zelta statuešu un rotājumu palielinātas kopijas. Strūklaka rotāta ar zeltītām zirgu skulptūrām - arī tās ir seno statuešu replikas, kaut arī izskatās pavisam mūsdienīgas. Jāatgādina, ka divtūkstoš gadus pirms mūsu ēras Kutaisi bija senās valsts Kolhīdas galvaspilsēta - tās pašas Kolhīdas, kas pieminēta mītā par argonautiem un zelta aunādu. Tiesa, no tiem laikiem pilsētā tikpat kā nekas nav saglabājies. No 80. gadu beigām līdz apmēram 2005. gadam pilsēta bija mafijas kontrolē. Viss mainījās, kad pie varas nāca Mihails Saakašvili, kurš esot izsludinājis karu pret "likumīgajiem zagļiem" un krimināllikumā ieviesis īpašus pantus par sadarbošanos ar noziedzīgajiem grupējumiem. Aizturētajiem videokameras priekšā esot uzdots viens vienīgs jautājums: "Vai tu esi "likumīgais zaglis"?" Ja aizturētais atbildēja apstiprinoši, viņš bija atzinis savu vainu un saņēma sodu, bet saglabāja savu statusu kriminālajās aprindās. Ja atbildēja noliedzoši, aizturēto atlaida, bet savu statusu noziedzīgajos grupējumos viņš zaudēja. Daudzi atzinās, citi centās aizbraukt no valsts, taču viņus notvēra Interpols. Dažus nošāva Krievijā. Tagad villā, kur kādreiz dzīvoja viens no ietekmīgākajiem mafiozi, ierīkots policijas iecirknis. Simboliski. 

 Nacionālā virtuve Gruzijā ir ļoti īpaša. Tradicionālie ēdieni – hačapuri – siermaizīte ar olu, hinkali – gruzīnu pelmeņi, asā mērce - adžika, čahohbili – sautētas gaļas ēdiens(pārsvarā vistas), čebureki, čača – gruzīnu degvīns, kupāti un, protams, šašliki. Gruzija pamatoti var pretendēt uz vīna dzimtenes statusu, jo arheoloģiskie materiāli apliecina, ka Gruzijas teritorijā vīndaru tradīcijas eksistēja jau apmēram pirms vairāk nekā septiņiem tūkstošiem gadu. Tā ka vīna arī uz gruzīnu galdiem netrūks. Gruzijā ne mazāk slavena ir čača, kas ir gruzīnu vietējais stiprais spirtotais dzēriens. Tā aromāts nāsīs iesitas spēcīgi stipri, bet īstens gruzīns tik noteiks: “Ņeņuhaj, pej do dna!” (Neosti, bet dzer tukšu!) Un tā no tiesas ir tradīcija, kas viesim Gruzijā ir jāievēro. 

Saucam taksi, lai dotos uz lidostu. Visam labajam pienāk beigas. Lidostā tiek nopirktas vīna pudeles mājiniekiem. 

Gruzija - Tu esi īsta, autentiska un ļoti skaista! Zinu, ka mēs vēl noteikti tiksimies. 

Ja, kādam vajag iedot Gruzijas gida numuru - jautājiet man! No sirds abi ar Māri viņu iesakām. Lielisks cilvēks. Viņš pats ir no Tbilisi, līdz ar to, pa to apkārtni viņš var izvizināt uz vairākām pusēm.

Mēs lidojām ar mugursomu, drusku izaicinājums man tas bija, bet nekāda vaina. 

Mūsu kopējās izmaksas nedēļai bija ap 950e divatā. :)