Senos laikos cilvēki, kuri ar smagām somām mugurā dodas vairāku dienu pārgājienā likās traki un prātu zaudējuši. Arī kādreiz došanās dabas takās bija tāda, ka visur taču iespējams piebraukt ar auto un tad aiziet ar kājām un nākt atpakaļ. Tad no 2018. gada sākās mīlestība pret pārgājieniem tepat Latvijā, pirmais gājiens bija Viesates dabas taka, Tukuma pusē. Mīlestība pret dabu un tēvzemi man ir bijusi vienmēr. 2022. gadā jau redzēju, ka dažādas aktīvistu kompānijas organizē braucienus uz Somijas populārāko pārgājienu maršrutu - Lielā lāča taka, kas ir 82km gara. Tajā brīdī tas likās, jā, nu forši, kādreiz varbūt vajadzētu pamēģināt un iziet no komforta zonas. Bet tā palika tikai tāda doma.
Pienāca pavasaris, ieraudzīju atkal piedāvājumu. Mans tarakāns sāka aktīvi domāt, ka tomēr ļoti gribas iziet vairāku dienu maršrutu ārzemēs. Godīgi sakot, kad meklēju informāciju, diezgan maz blogu apraksti ir par piedzīvoto Somijā. Rakstīju kidshike, kuri šo maršrutu izgāja 2020. gadā. Solvitas atbilde bija, lai paši organizējam braucienu, par pāri palikušo naudu sapirksim nepieciešamo ekipējumu. Tieši tā mēs arī izdarījām.
“The journey of a thousand miles begins with a single step.” – Lao Tzu
Sēdēju Lieldienās uz krēsla ārā saulīte un sapratu, ka savu 34.dzimšanas dienu gribu atzīmēt tieši Somijā, ejot Lielā lāča taku. Rakstu Renātei un Madžai par savu ideju - viņas par. Bet nu pagaidām tā vēl tikai doma.
Jūlijā gājām pārgājienā pa Kandavu un izstāstīju Zigim par šo domu, viņš arī ir par, ka grib pievienoties. Bet līdz pat pēdējam brīdim es nevarēju izdomāt, ko darīt, jo sekoju līdzi laika ziņām, kuras rādija ik pa brīdim, ka laikapstākļi Somijas ziemeļos ir slikti - lietus līst. Tad plāns B bija doties uz Polijas Augstajiem tatriem. 22.jūlijā satikām Daci Mazuri, kura ir nogājusi Amerikā Apalaču taku, kura ir 3500km gara, tad es sapratu, ka nu nē, mēs braucam uz Somiju, kā būs, tā būs. Neesam jau no cukura. Kas mums, ko nenoiet 82km. Visiem paziņoju par savu domu. Tad nu pēdējā brīdī pērkam nepieciešamo ekipējumu. Teikšu uzreiz, ka tas nav lēti. Tam visam ir jāiegulda vairāki simti, bet ekipējums paliks citām reizēm arī. Madža un Renāte izvēlas uz nomu paņemt https://modernnomad.eu/lv/ šūpuļtīklu caur Irinu Sietiņu, kura atrodama instagram. Nedēļas maksa - 60e. Atrodu booking.com namiņu, kur paliksim mūsu pirmo nakti, galvenais, lai būtu tuvu takas sākumpunktam (89e). Vēl īsti skaidrība nebija ar, kuru auto brauksim, jo 22. jūlijā braucot uz Liepāju, mūsu auto izmeta servisa kļūdu. Māris zvana nedēļas sākumā, lai pierakstītu uz servisu. Varēs tikai 27.07. Māris priecīgs zvana, ka brauc no servisa un pēc 40min būs mājās. Pēc 5min atkal zvans no Māra - mūsu mašīnā iebrauca fūre. Par laimi visiem viss kārtībā, izņemot mašīnu. Tad nu ņēmām citu Māra darba auto un tad brauksim ar to. Bet sajūta tāda, ka visi augstie spēki negrib, lai mēs braucam. Grūti bija izdomāt, ko ņemt no ēdiena līdzi. Rēķinājam, ka iesim aptuveni 4 -5 dienas. Svērām mājās griķus, rīsus, auzu pārslas. Pirkām uzlejamās paciņas kartupeļu putrai un makoroniem. Vairāki gaļas konservi līdzi (varbūt nav prātīgākā ideja, jo viņi ir smagi, bet vismaz pusdienu pauzes bija gardas). Un labā ziņa jau ir tā, ka tomēr soma ar katru dienu paliek nedaudz vieglāka. Es pat svaigus gurķus no siltumnīcas paķēru līdzi. Savu 50l somu nopirku Maximā, kad bija National Geographic uzlīmju krāšana. Noteikti jau tuvāko gadu laikā būs jānopērk jauna, bet visu ekipējumu nav iespējams nopirkt uzreiz.
Izbraucām 30.07, 23.30 no Slokas, Jūrmalā. Pa ceļam vairākas pauzes. 06.00 attiet prāmis no Talliņas uz Helsinkiem. Prāmja biļetes nopirku dažas dienas pirms brauciena, maksāja 144e.
Pēc 8iem jau ripināmies nost no prāmja, lai uzsāktu 800km tālo ceļu uz Ruku. Karte rāda 9 stundas, bet tas ir bez apstāšanās.
Ierodoties Rukā iebraucam veikalā, lai nopirktu vakariņām un brokastīm ēdamo. Atrodam savu namiņu, kurš ir ļoti mīlīgs. Un ieraugām, ka gar to staigā ziemeļbriedis, tie nav skati, ko ikdienā varētu redzēt un uzreiz smaids sejā manāms.
01.08.2023. Mana dzimšanas diena.
Modinātājs 07.05. Nesteidzīgi ceļamies. Paēdam brokastis, lēnā garā sataisāmies, saliekam visas somas. Prakstiski takas beigu punktā stāvvietā atstājam mašīnu un izsaucam taksi, lai mūs aizved uz takas sākumpunktu. Taxis mums bija jāgaida aptuveni 30min. Rīts vēl ir apmācies un nedaudz smidzina. Kamēr gaidām taksi, tikmēr nedaudz pastaigāju pa tuvāko apkārtni.
Takša cena 5 cilvēkiem ir 120 eur. Ieejam apmeklētāju centrā nopirkt lielo takas karti. Ieraugu burkānkūku. Protams, ka paņemu, jo, kas tā par dzimšanas dienu bez kūkas. Pārdevējam priecīgi ziņoju, ka man šodien dzimšanas diena un tad Māra kafiju un manu kakao viņš uzsauca bezmaksas.
Ideāls dienas sākums.
11.37 mēs sākam savu gājienu.
Pirmās sajūtas, kā mēs visi iesmējām, ka ejam pa Ķemeru nacionālo parku, jo skati, ļoti līdzīgi. Purvaina apkaime, laipas.
Pie katra noietā kilometra ir atzīmes stabiņš.
Netālu no 1km atzīmes pirmais apskates objekts - vecs, pamests Volvo.
Radās jautājums, kā viņš tur radies, bet nu viņš tur ir. Diena sāk palikt pavisam silta un sākam virsdrēbes vilkt nost un visi jau ejam krekliņos un šortos.
Visapkārt jau redzam, ka aug apšu kungi, bet neviens viņus neņem. Somi nav tādi traki sēņotāji kā mēs letiņi.
Saule spīd, viss skaisti.Sāku just, ka kaut kas iebiris kreisās kājas apavā, bet to noignorēju, kas bija ļoti liela kļūda un uzberzu milzīgu tulznu. Tā kā, nedariet tā kā es. Ja jūtat, ka kaut kas iekritis apavā - uzreiz velkat nost un kratiet ārā.
Taka jau nedaudz sāk mainīties un ir jau nelieli kāpumi uz augšu un uz leju.
Neliela atpūtas pauzīe sēžot saulītē.
Pēc noietiem 12km ir norāde uz Rupakivi. Klints zobs sasniedzams vien, nokāpjot metrus 30 zemāk līdz upes līmenim.
Ir uzbūvētas svaigas trepes, lai nokļūtu ērti lejā, skats ļoti labs. Nedaudz atpūšamies, uztaisām bildes un dodamies tālāk. Noteikti lejā ir jānoiet, tā nu sāk vākties papildus metri klāt, jo tie neskaitās klāt oficiālās takas garumam.
Turpat netālu pirmā apmetne Vasaoja. Lokācijas vieta fantastiska - pie pašas upes. Ja nebūtu ieturējušies takas sākumpunktā, tad būtu bijis izcils spots, lai paēstu.
Ejamās takas ir diezgan sakņainas un akmeņainas, līdz ar to nevar ļoti ātri paiet.
Skati jau sāk pārvērsties un esam jau nokļuvuši Gaujas nacionālajā parkā. (Starp citu, rudenī biju pārgājienā Siguldā un augstuma metri bija lielāki kā pirmajā dienā Somijā).
Sāku lasīt sēnes, lai būtu gardākas vakariņas. Pēc 20.00 esam nonākuši mūsu pirmajā nakstmītnē. Uz to ved trepes.
Mūsu nakstmītnes nosaukums ir Taivalköngäs. Laikam mana mīļākā vieta no visām mūsu nakts mītnēm. Var palikt pa nakti 10 - 15 cilvēki.
Mūsu nakts mājas pirmajā stāvā ir somiete, puisis no Vācijas un vēlāk arī pievienojas meitene no Lietuvas pie mums otrajā stāvā. Madža savu hamoku iekarina starp kokiem.
Sākam gatavot vakariņas, saprotu, ka bildējoties augšā, aizmirsu sēnes uz galda...Nu neko, kāpju pa trepēm augšā pakaļ savām sēnēm. Kāpt vairs nekur negribas, bet sēnes gribas, tad nu viena pati eju pakaļ savām sēnēm. Redzu, ka pie galda apsēdušies puiši. Prasu viņiem angliski, vai manas sēnes tur joprojām ir. Jā, ir, jo viņi sēnes neēd. Prasu no kurienes viņi ir, atbild, ka no Somijas. Es smejoties viņiem saku, ka sēņošana ir latviešu nacionālais sports un mums sēnes ļoti patīk gan lasīt, gan ēst. Prasīju, kāpēc viņi neēd sēnes. Atbilde - laikam tāpēc, ka viņas nav garšīgas. Tad nu padomāju, ka somu jaunieši gan pavisam tālu no dabas aizgājuši. Mūsu nakts mītne atrodas burvīgā vietā. Dienas noslēgums ir putukrējums ar ķirsi. Mājiņa ir krāčainas upes krastā. Dvēselīte tajā brīdī noķēra milzīgu kaifu, jo tomēr šis skats nav tāds, kuru Latvijā redzētu.
Nogājām 22,28km, 8h47min, dienas kāpums 383m.
02.08.2023. Otrā diena takā.
Mostamies 08.00, ēdam brokastīs auzu pārslu putru ar žāvētām dzērvenēm.
 |
| Mana ceļojumu krūzīte |
Šodien jau atkal sajūta, ka nekur tālu jau neesam tikuši, bet tepat Gaujas nacionālajā parkā vien esam, bet tomēr kāpuma metri jau šodien ir augstāki. Ap 17iem esam nonākuši pie plānotās naktsmītnes, lai pie tās tiktu, jāiet pa trepēm lejā. Ansakämppä mājiņā var sagulēt līdz 20 cilvēkiem.
Mājiņa atrodas foršā vietā pie upes, kur var lēzeni ielīst atveldzēties, to arī mēs visi darījām. Ūdens ap 12 grādiem, bet tas bija patīkami visam ķermenim. Ap 18iem taisām vakariņas. Mājiņā ir pieejama maza plītiņa, tad izmantojam to, jo tā ir ērtāk, nevis lietot savu prīmusu. Ēdam vakariņas un gar namiņu pastaigājas ziemeļbrieži. Pasakaini!
Satieku 5 austrālietes, parunājos ar viņām. Parunājām par politiku, karu Ukrainā, Krieviju - bija interesanti. Viņas saka, ka visas nākamās dienas līs lietus, Renāte ķer zonu augšā (jo lejā pie mājiņās nav zonas) un viņai arī rāda, ka līs lietus. Domājam, ko darīt...Nu pakojamies un ejam, jo pa lietu nevienam negribēsies iet. Un nav jau tā, ka visiem baigi gribas ekstra 6km iet, bet nu neko darīt. Jāiet ir.
 |
| Sagurušās kājas tiek atveldzētas |
Namiņā ir ļoti daudz cilvēki, jo visi ir sabijušies no lietus. Namiņš atrodas takas vidū, jo taku var sākt no abiem galiem. Pļāpaju ar lietuvieti un somieti, ko satikām iepriekšējā dienā. Uzsildu tēju un ēdu sevis ceptos zemesriekstu cepumus, kuri tajā brīdi garšoja krietni labāk nekā parasti. Svaigais gaiss dara savu. Nedaudz pabubinu, ka nezinu gan vai gribēsies vēl kādreiz iet šādā piedzīvojumā. Pa nakti ir ļoti grūti gulēt, ir ārkārtīgi karsts un jā, svīdu kā sivēns. Māris nakts vidū atvēra logu, jo saprata, ka labi nebūs, tik daudziem cilvēkiem guļot vienā telpā. Pa nakti lietus lija.
Nogājām 27.24km, 8h39min, 471m dienas kāpums.
03.08.2023. Trešā diena takā.
Pieceļamies ap 08.00. Es sveicinu Renāti ar deju un dziesmu "Pirtī, somu pirtī iesim mēs".
Pieļauju domu, ka viņai dzirdot šo dziesmu - es ar savu deju rādīšos acu priekšā līdz mūža beigām. Kāpēc tāda dziesma? Guļot 30km2 istabā kopā ar vairāk kā 10 cilvēkiem - ir ļoti karsti, lai neteiktu vairāk. Paspējam ūdeni izfiltrēt (mums bija filtrs līdzi, bet var ūdeni vārīt ilgāk, atdzesēt un tad pārliet, bet tomēr labāk, lai ir filtrs, pašiem būs ērtāk), pirms sāk lietus smidzināt. Pēc 10iem dodamies ārā. Diena ir apmākusies, nedaudz smidzina. Pēc brīža jau lietus sāk pāriet un lietus jaka jāvelk nost, jo ir karsti.
Šodien jau iešana man ir daudz grūtāka. Pamatīgi jūtu, ka apavi mani ir ļoti pievīluši. Sajūta tāda, ka patiešām esam Gaujas Nacionālajā parkā un ejam pārgājienā gar Gauju. Skati līdzīgi.
Apšu kungi aug visās malās un es viņus ik pa brīdim vācu un lieku maisiņā.
Ieejam namiņā un lietus sāk gāzt kā ar spaiņiem. Kamēr atpūšamies, uztaisām ēst - lietus pāriet. Namiņā pirms mums uz nakšņošanu ir sieviete, kura dzīvo Somijā, bet ir no Amerikas. Viņa jau otro reizi šo taku iziet, vecums ap 60 gadiem. Viņa mūs iedvesmoja, ka no pēdējās dienas nevajag baidīties, ja jau viņa var noiet, tad jau mēs arī varēsim. Vairāki gājēji paspēja pamatīgi izlīt. Mums paveicās. Ūdenskritums nav nekāds lielais, bet jebkas, kas ir augstāks jau par dažiem metriem, latvieša acij jau liekas gana iespaidīgi. Diena ir smaga fiziski. Mums jāpaiet nedaudz no takas, lai nonāktu līdz informācijas centram. Par laimi tik tālu nebija jāiet, jo salīdzinoši netālu no takas ir uztaisīta kempingu kafe. Alus tur maksāja 8e, sidrs ap 5e, es kā parasti paņēmu saldējumu.
Nedaudz atpūšamies. Jāiet tālāk. Kā izrādās, mes neaizgājām pie viena no "must see" objektiem, viņš turpat blakus bija, bet bija nogurums un kājsāpe. Nu tas uz atgriešanos kādreiz. Beidzot ieraugu arī pirmās baravikas. Tās gan te ir maz, bet apšu kungus var pļaut, nu paldies somiem, ka viņi nevāc sēnes. Paši vainīgi, man paliek vairāk. Esam nonākuši pie viena no namiņiem...Esmu piekususi. Spēka nav. Pārējie biedri izlemj, ka jāiet vēl papildus 4km, lai pēdējai dienai paliek 15km, nevis 19km, jo kā visi runā - pēdējā diena ir vismagākā. Es salūztu. Sāku raudāt, ka vairs nevaru paiet. Māris paķer manu somu!!! Viņa kopējais svars ar abām somām ir ap vismaz 25kg. Mana soma priekšpusē, viņa aizmugurē un tā viņš iet visiem pa priekšu. Es, protams, jūtu, ka man ir daudz vieglāk iet, bet pēdējie 2km tāpat visai raiti man neiet.
21os esam pie 65km rādītāja. Ap 21.30 nonākam pie namiņiem, tie ir pārpildīti, tad nu paši taisām telti. Pirmais, ko daru, velku savus zābakus nost un velku kājās sandales. Kā izrādās mani zābaki papēža daļā nespēja izturēt šo lielo slodzi, izņemot pēdiņu - zole ir restota un man tā zole visu laiku dūrās papēžos. Esmu savākusi diezgan daudz sēnes. Ir lieliska nojume, kurā ir gan plīts, gan mazs katliņš. Tā negribas viņas tīrīt, bet jātīra ir. Nogurums tāds, ka pat ēst negribas. Satīru sēnes, nolieku tās maliņā brokastīm. Pēc 23iem dodamies gulēt.
Nogājām 26,67km, 9h55min, 582 augstuma metri.
04.08.2024. Ceturtā un pēdējā diena takā.
9.30 tiek ēstas karaliskas brokastis. Kartupeļu putra ar sēnēm.
Saprotu, ka šodien pabeigsim taku un bookingā meklēju Rukā, kur palikt pa nakti pēc takas iziešanas, kā arī rezervēju nākamajā vakarā prāmi, lai dotos uz Tallinu. Prāmis maksāja 114e. Atradu foršu dzīvokli ar saunu. Maksāja 115e. Māris atrada pie namiņiem kartonu, no bērza noņēma tāsi un tādā veidā salaboja manus apavus. Uzreiz bija krietni vieglāk iet, kad zābaka restes neduras papēdī. Jā, pēdējā diena takā bija kaut kas! Kaut kas iespaidīgs, maģisks, grūts, emocionāls un fantastisks.
 |
| Jānokāpj lejā, lai atkal kāptu augšā |
When everything feels like an uphill struggle, think about the view from the top.
Vienā brīdī sāka līt lietus, bet es pie sevis skaitīju lietus aizdzīšanas mantru un lietus bija uz ļoti neilgu laiku, jo es pat lietus jaku neuzvilku un neizliju.
Un tad parādījās saule un mēs atkal bijām augšā uzkāpuši...Pavērās skats uz plašo Lapzemi ar daudzajiem mazajiem ezeriņiem un katrs no mums pateica, ka tas bija tā vērts un bija vērts iet un labprāt vēl ies.
Plkst 16.00 ēdām pusdienas. Priecīga atkal ieraudzīju sēnes, kuras tieši auga pie atpūtas vietas, bet šoreiz biju paņēmusi velna bekas un tās nācās izmest ārā, trakoti rūgtas. Pie pēdējā kilometra mēs bijām 19.20...Ak jēzu, ja jūs zinātu, kāds ir pēdējais kilometrs!!! Nāvīgs. Riebīgs. Nejauks. Un rodas jautājums - kapēc? Jo viņš bija trakāks kā visi iepriekšējie kopā ņemot. Stāvums pamatīgs. Mēs vienkārši kāpām slēpošanas trasē.
Noteikti, ka viņam var apiet riņķī. Priecīgi sākām bildēties takas oficialajā noslēguma punktā 19.50 (tātad 1km mēs gājām pusstundu, kad ir ļoti ilgi).
Pieveicot taku mēs bijām pārlaimīgi un nonākot pie mašīnas vēl laimīgāki! Mēs to izdarījām. 4 dienu laikā nogājām 95km. Es uzreiz pārvilku pārgājienu apavus uz botām. Kājas bija laimīgas. Iebraucām veikalā un tad braucām uz mūsu dzīvokli. Sauna pēc tāda gājiena bija ķirsis uz putukrējuma. Izcili, noteikti iesaku. Veikalā nopirkām picas, kuras uzcepām un laimīgi paēdām un devāmies gulēt, jo rīts jau bija agri jāsāk, jo atkal 800km ceļā.
Noieti 18km, 7h30min, 778 augstuma metri.
05.08.2023
Paēduši brokastis, dodamies ceļā. Vēl pa ceļam satiekam briedīšus. Diena tika pavadīta mašīnā, vairākas reizes piestājot atpūtinot kājas un ieēdot. Prāmis mums 21.00 sāka slidēt pāri jūrai uz Tallinas pusi. Dienas noslēgums bija ar skaistu saulrietu.
Jūrmalā mēs bijām jau agrā sestā augusta rītā.
Tas noteikti ir dēvējams par piedzīvojumu, kurš nebija viegls, bet bija to vērts. Labprāt taku izietu kādreiz zelta rudenī...Redzēju instagramā bildes un saprotu, ka gribu taku redzēt rudenī, jo kā zināms, katrā gadalaikā viens un tas pats maršruts izskatīsies savādāk!
Tiekamies takās!
Ja, kādam ir, kādi jautājumi - droši variet man personīgi uzrakstīt.
Adventure awaits where the trail begins.
Komentāri
Ierakstīt komentāru