Pārgājiens gar Rauni

Man vienmēr ir paticis būt dabā un svaigā gaisā. Vai esat dzirdējuši par streelnieks.lv? Ja nē, tad īsumā pastāstīšu - tie ir daži entuziasti, kuri rīko pārgājienus, bet tie pārgājieni galīgi nav svētdienas pastaiga gar jūru. Es jau sen viņiem piesekoju gan sejas grāmatā, gan instā. Ieraudzīju, ka viņi rīko 15km pārgājienu gar upi Raunis. Saku Mārim, varbūt dodamies? Viņa atbilde,protams, ka jā, dodamies. Sacīts darīts, samaksājam dalības maksu un par vietu autobusā un gaidām, kad tad ātrāk pienāks piedzīvojumu diena. Raunis ir viena no Raunas pietekām, kas tek pa Vidzemes augstienes ziemeļu nogāzi. Upe Raunis ir viena no retajām upēm ar vīriešu dzimtes vārdu, kā arī ir viena no straujākajām Latvijas upēm. Upe ir 22km gara, ārkārtīgi ainaviska un strauja, tā ir līkumaina un sekla - dziļums nepārsniedz 50 cm līdz 1 m, bet tā kā sniegs kūst un lietus arī gana daudz lijis, tad upes līmenis arī gana pacēlies.

Pārgājiens paredzēts 9.martā. 8.marta pašā vakarā tiek atsūtīta informācija, kur jāsatiekas. Starts 08:00 no Zinātņu akadēmijas, pa ceļam vēl Teikā un Juglā daži ceļojuma biedri pievienojas. 9:30 esam Bērzkrogā, īsās pieturas veikalā un Kaplī (Circle K), īsa piecminūšu sapulce un dodamies pāri, kāda lauksaimnieka laukam, kur man liekas, ka daudzi jau pirmajā kilometrā tika pie slapjām kājām. Jā, vējš pūta, jo šī marta nedēļa nelutināja Latviju ar labiem laika apstākļiem. 

“Because in the end,

you won’t remember the time you spent working in an office

or mowing the lawn.

Climb that goddamn mountain.”

– Jack Kerouac

Aiziet!

Tā kā tika solīta vētra un lietus, bija arī cilvēki, kas atteicās doties pārgājienā, bet kā zināms, nav nepiemērotu laika apstākļu, ir tikai  nepiemērots apģērbs. Nepilns 1.5km ir pa to trako  lauku, kur vējš normāli zēģelē, bet pēcāk ieejot mežā jau viss ir forši, jo ir aizvējš un ātri vien jau paliek karsts.

Jautrība jau sākas pašā sākumā, ir 2 vietas, kur šķērsot upi pa nokritušiem kokiem, atkal ir, pa kādam laimīgajam, kuram kāja paliek slapja.

Bez citu palīdzības nu nekādi.

Viss pārgājiens vijas gar upi. Skati ir ļoti ainaviski un skaisti un dažu brīdi liekas, ka esi nonākusi brāļu Grimmu pasaku mežā. Šeit acis priecēt varēja ikviens dabas baudītājs - gleznainas upes ainavas, guldzoši ūdeņi, stāvi krasti, zaļas, zaļas sūnas un senu koku majestātiskie stāvi.

Par šo akmeni klīst mīts, ka reiz dzīvoja meitene vārdā Ieva, kura mīlēja vienu puisi, bet vajadzēja viņai precēties ar citu. Precinieks to uzzināja un sarunāja ar Ievu satikties pie akmens (jo Raunis jau tajā laikā bija romantiska vieta, kur satikties), protams, ka viņi satikās pusnaktī. Un Dāvis izlēma, ja Ieva viņu nemīl, tad viņa netiks nevienam un nodūra viņu un pēcāk arī pats nodūrās. Akmenim otrā pusē ir rakstīts Ieva un Dāvis.

Liekas, kas gan ir 15km pārgājienam. Taču nekas, ja es gana viegli varu noskriet 10km.  Bet streelnieka puiši jau neved pa taciņām, kur viss vienkārši un viegli. Tieši otrādi, mēs četrāpus līdām stāvākajos kalnos, kad esi uzkāpis augšā, seko jau kāpiens lejā, nedaudz paej un vēl augstāks kāpiens kalnā.

Pa šādiem džungļiem pārvietojāmies tupus, rāpus.

Līdām cauri arī egļu audzītei.

Man garmin rāda, ka no Bērzkroga līdz Vaives dzirnavām tika noieti 16.05km, 6.4h laikā. 35minūtes no visa laika mans sirds ritms bija tāds, kā skrienot labā tempā. Teikšu tā, dažu brīdi likās, ka kāpt Tatru kalnos bija daudz vieglāk pa marķētajām takām, nekā pa beztaku ceļu mežā. Tika rāpots, tika slīdēts lejā, tika līsts pa apakšu vai augšu nokritušiem kokiem. Bet ik pa brīdim paveras skaisti skati, kurus ir jāiemūžina, jo upes skati patiešām ir lieliski un pēdējais sniegs dod savu romantismu, saule spīd un var izjust meža varenību un maģiju.

Tik zaļa sūna, ka vasaru jau var aizsniegt ar roku!

Mežš kā pasakā!

Atkal kalnā augšā jātiek - tiec kā gribi!

a

Ziemu aiz astes arī vēl izdevās noķert. Ik pa brīdim ir arī pa kādam skaistam iezim, kur apstāties un papriecēt acis un nedaudz atvilkt elpu.

 

 

Mālainās nogāzes bija diezgan slidenas un brīžiem bija jāuzmanās, lai neieslīd upē. Labas drēbes dodoties ar streelnieks nevelciet, ja vien nav žēl. Jo garantēti, ka bikses būt netīras. Es vienreiz "noliku uz aci" un labais dibena vaigs tika nedaudz sasists, pēcāk atkal paslīdēju, bet paspēju roku palikt apakšā. Es vēl gana tīra pieveicu maršrutu, tomēr neesmu tik tizla. :D 

“The best view comes after the hardest climb”

Atziņa, ka pēc smagākā kāpiena paveras labākie skati ir izcili patiesa. Skats taču ir lielisks, vai ne tā?
Ej, ej un ej un pēkšņi tiec pārsteigta, ka nekurienes vidū parādās skaists tilts.

Un, kas tas tāds vēl ir meža vidū?

Pēc aptuveni 3 stundu iešanas, ir 30min pusdienu pauzīte. Mums kā parasti katliņš, prīmuss līdzi, lai varētu paēst siltas pusdienas. Dabā viss garšo fantastiski labi.

 

Lunch with a view!

Paēdis cilvēks ir priecīgs cilvēks, par to šaubu nav. Bet uzreiz jārāpjas atkal kalnā...Nu neko darīt. Viegli nav, bet kam gan tagad ir viegli, vai ne tā? Apskatījām arī Rauņa skaņo kalnu, nu dikti skaista vieta. Tur mums arī maza pauzīte. Kas nu atkal kaut ko uzēd, kad fotografējās, kas apskati apkārtni...

Kopbilde, bijām 50 cilvēki. Un sune Poga.

 

Ak, mana mīļā tēvzeme, cik gan Tu esi skaista!

Pēcāk atkal upes šķērsošana un nu jau ir skaidrs, ka ar sausām kājām netiks cauri. Sanāca ar vienu kāju ielēkt ūdenī, bet līdz galamērķim Vaives dzirnavām jau bija palicis tikai 1.5km, tad nu nācās iet, ka kreisā kāja nedaudz žļurkst. Bija neliela bailīte par to, kā pēcāk būs ar veselību, bet viss kārtībā!

Tā nu mēs lecām pāri. Kam abas kājas slapjas, kam viena.

Par Vaives dzirnavām atrodamā informācija ir visai skopa, lai arī šī ir ļoti skaista un gleznaina vieta ar vairāk nekā 200 gadus senu vēsturi, kur fotografēties iecienījuši gan ceļotāji, gan kāzinieki. Izrādās – Priekuļi senāk saukti par Avotiem, droši vien šīs zemes burbuļojošās bagātības dēļ, jo šajā apkaimē tiešām var atrast skaistākos avotus Latvijā.

Tādi ir arī pie Vaives. Vaives upīte ir pavisam neliela, bet strauja, vien 18 kilometru gara Raunas pieteka. Lejtecē tā plūst pa septiņus kilometrus garu un aptuveni 1,5 kilometrus platu senleju. Tajā atrodas arī Vaives dzirnavu ēka, kas 19. gadsimtā rekonstruēta, izveidots slūžu, straujteču un kriteņu komplekss. Dzirnavu dambis tika pārrauts 1998. gada plūdos, teikts portālā "Zudusī Latvija".

Dikti priecīgs, ka maršruts pieveikts.

Galamērķī mūs jau sagaidīja autobuss, visi pārvilka sausus apavus, apskatījām vēl nedaudz apkārtni, priecīgi sasēdāmies autobusā un devāmies jau uz Rīgu.

Pārgājiens galīgi nebija viegls, bet ļoti foršs, iziet ārpus savas komforta zonas arī vajag. Pēc pārgājiena gan sāpēja visas malas, rokas, mugura, arī kājas, jo slodze muskuļiem bija pamatīga. Bet viens ir skaidrs, noteikti kādreiz ar viņiem atkal dosimies pārgājienā, jo tiek redzētas vietas, ko tūrists parastais visbiežāk nemaz neredz.

 

Liku Mārim pozēt, manuprāt ļoti izdevies kadrs!

Avoti veido sasalušu skaistumu!

Dalības maksa par diviem cilvēkiem 12EUR, autobusā vieta diviem 20 EUR. Pārgājiens bija lielisks! Iesaku visiem, tikai priecāšos, ja būs vēl entuziasti pastaigām dabā! Šoreiz Raunis 1:0. Viņš mani uzvarēja.
Bildes by me un Emīlu Desjatņikovu.

Saule spīd, lieliska kompānija un dzīve par spīti visam ir skaista. Es domāju, ka es varētu būt bijusi hipijs, jo puķu bērns es esmu noteikti! Mīlīši, ejiet ārā un baudiet dzīvi un tveriet pilnu krūti!

“Everyone wants to live on top of the mountain, but all the happiness and growth occurs while you are climbing it.”