Ontikas ekspedīcija - jeb 25km pārgājiens Igaunijas ziemeļos

Ar Streelniekslv puišiem gājām pārgājienā gar Rauni marta sākumā (raksts ir šeit) un tad jau autobusā izskanēja runas, ka būs pārgājiens Igaunijā un informācija sekos. Pēc Rauņa visiem reklamēju doties pārgājienā kopā ar Strēlnieka puišiem. Pēc laiciņa Facebook tika atsūtīta informācija, ka pārgājiens notiks 19.-20.aprīlis un plānojas 20km maršruts gar Ontikas klintīm. Cena līdz 1.aprīlim 35 EUR, pēc tam jau dārgāk. Mājās sēžot dīvānā domāju, ka galu galā tad ir Lieldienu brīvdienas un tās ir jāizmanto lietderīgi. Pieteicāmies pašā pēdējā brīdī 31.martā un jau nākamajā dienā brīvu vietu vairs jau nebija. Par laimi paspējām. Iespējas gulēt teltīs vai kempinga mājiņās, es izvēlējos gulēt komfortā, jo tomēr likās, ka aprīlī teltī būs par aukstu, ņemot vērā, ka mums nav tik kvalitatīvi guļammaisi un arī kā ērzelim ar mantām pārstiepties arī negribējās.

Starts 19.aprīlī plkst. 16:00 no Zinātņu akadēmijas, paredzētais laiks ceļā ap 6h, 3 pauzes pa ceļam. Tā kā ieradāmies vieni no pēdējiem, nācās sēdēt atsevišķi, nu neko darīt. Kad sāc vērot, kas apkārt sēž, pamanīju pazīstamu meiteni Montu, kuru nebiju gadus 13-14 satikusi, baigais prieciņš, jo tad vismaz laiks paritēja interesantāk pļāpājot. Viņa, starp citu, jau ceturto reizi devās ar Strēlniekiem pārgājienā.

“Hiking is a bit like life:

The journey only requires you to put one foot in front of the other…again and again and again.

And if you allow yourself the opportunity to be present throughout the entirety of the trek,

you will witness beauty every step of the way,

not just at the summit”

Nedaudz pēc plkst. 22:00 esam klāt mūsu kempingā, kurš atrodas praktiski pie pašām klintīm. Ātri iekārtojamies mājiņā un tad jau ir svinīgā karoga pacelšana, latvieši ir ieņēmuši pirmo nometni Igaunijā. Tiek izstāstīts, ka jābūt ārā pie karoga nākamā rīta plkst. 7.10. Uh, agri, bet neko darīt. Mums paveicās, 4vietīgā mājiņā esam vienīgie un viņa ir apsildāma, tā kā mieriņš par to, ka būs silti un forši. Savu lēmumu palikt mājiņā nenožēloju ne mirkli. Noliekam mantas. Saku Mārim, ka jāiet paskatīties, kā Montai veicas ar telts celšanu. Neveicas. Tad nu palīdzējām uzcelt telti. Tālāk jau paķeram pa ceļam nopirktās desiņas, sidru, alu un dodamies ugunskura virzienā. Sēžam visi aplī un iepazīstinām ar sevi. Māris sāka stāstīt pirmais un es biju tā, kas noslēdz apli. Pasākam savu vārdu un iepriekšējam vārds ir jāatceras, jāpastāsta, ko mēs sagaidām no pārgājiena un vienkārši labi pavadām laiku. Nu jā, es īsti nemaz nemēģināju iegaumēt vārdus, jo tas aplis bija pārāk liels. Es vienkārši baudīju brīdi un skatījos ugunī. Māris runājot "izmet frāzi", ka esam jūrmalnieki, līdz ar to iepazīstam cilvēkus kam arī dzimtās saknes ir no Jūrmalas, kārtējo reizi apliecinās, ka pasaule ir maziņa. Un,protams, ka nekas negaršo labāk par ugunskura desu. Pulkstenis jau pāri 01:00 un skaidrs, ka jādodas gulēt, jo agri tomēr jāceļas un garš ceļš priekšā. Pārgājieni ar nakšņošanu tomēr ir paši foršākie!

Esmu izgulējusies lieliski, ko nevar teikt par Māri...
Agrais rīts iesākas ar rīta rosmi, tiek pateikts, ka maršruts būs ap 23km. Māris pukst, ka grib, kādu nogalināt, jo nav dabūjis dzīvības dziru - kafiju. Dodamies gatavot brokastis, paēduši un nu jau priecīgi, 9.30 startējam prom no kempinga. Kempings vispār ļoti labi aprīkots ir. Gan elektriskā plītiņa, gan ūdens sildītāji.  Autobuss mūs izlaiž ārā 10 km no kempinga uz Narvas pusi un sākam soļot gar Ontikas klintīm.

Ontikas klintis - Ontikas stāvkrasts ir Igaunijas augstākais kaļķakmens stāvkrasts. Tas ir 55 metrus augsts, veidojies 400 000 milj, gadu laikā. Ontikas kaļķakmens stāvkrasts ir 1100 kilometrus garā Baltijas kaļķakmens vaļņa, kas sākas Zviedrijas Olandes salā un beidzas Krievijā, netālu no Lādogas ezera, augstākais punkts. Kaļķakmens stāvkrasta garums ir 23 kilometri, un tas iet no Sakas ciema līdz pat Toilai, tādejādi tas ir garākais nepārtrauktais stāvkrasts.

Būtu zaļāki krūmi, izskatītos kā siltajās zemēs

Soļojam gan pa stāvkrasta augšu -redzam pamestu māju ar oda grafiti, krustu, dzīvnieka galvas kausu (diez, kas tas par zvēru?).

 Drusku arī pa brikšņiem jāpastaigā.

Sākumā tempiņš daudziem, kuri neaizraujas ar fotogrāfešanu bija diezgan ātrs un kā izrādījās no strēlniekiem neviens nebija priekšā, līdz ar to no Roliss daudzi dabūja mizās, ka iet uz savu galvu.

Temps pārgājiena laikā bija dažāds, bet daudz maz ir jāpiemērojas lielajam vairākumam.

Sākas gājiens gar jūras malu, iešana nav viegla, jo Igaunijas ziemeļos patiešām ir ļoti akmeņaina piekraste. Bet akmeņi daudz un dažādi, to formas, krāsas ir tik dažādas, ka gribas kā suvenīrus uz mājām paņemt.

 Jāskatās, kur kājas liek, savādāk "uz acīm var ātri nolikties". Bet vismaz var pamanīt akmeņu skaistumu un dažādību.

Voka muižas parks turpat blakus un Vokas upīte ietek jūrā

Kas gan tas būtu par pārgājienu, ja nebūtu jākāpj stāvkrastā? No Māra puses bija skaļš sajūsmas izsauciens, kuru dzirdēja lielākā daļa dalībnieku. :D 

Atkal drusku pa brikšņiem

Sniegi, sniegi, sniedziņi vēl palikuši, bet mums Latvijā jau pirms laba laika viss jau bija nokusis. Ziemeļi ir ziemeļi, pavasaris kavējas.

 Ik pa brīdim ejot un skatoties apkārt, var saprast, cik gan daba ir varena un spēcīga.Un laika zobs nežēlo neko.

Tik varenu koku vēl jūras krastā nebiju redzējusi.

Nu forši te ir!

Jauki ir iepazīties ar jauniem cilvēkiem!

Mātes dabas zīmējumi

Pavasaris Igaunijas ziemeļos tieši tad arī bija "atnācis", daba modās no ziemas miega.

Pühajõe ciematiņa iedzīvotājiem noteikti arī bija lieli brīnumi, ko tik liela grupa staigā gar viņu mājām. Ciemats atrodas pie pašām klintīm.Saulrietu skati viņiem noteikti ir fantastiski skaisti.

Apkārtne ir sakopta un nav nekas piemēslots.

Viens solis pa labi un var ripot lejā...Runas, klīda, ka kāda no dalībniecēm gandrīz noripoja lejā, par laimi -viss beidzās laimīgi. Es gandrīz dabūju ar kāju pa galvu, bet nu tāpēc vajag ieverot distanci no priekšā ejošā.

Skaistajā Pihajē upes ielejā izvietoto Toila - Oru parku un grezno pili izveidoja Grigorijs Jeļisejevs – viens no bagātākajiem tirdzniecības magnātiem 19. gs. Krievijā. 1935. gadā trīs Igaunijas rūpnieki nopirka pili un parku, un uzdāvināja tos prezidentam Petsam kā vasaras rezidenci. Pils pilnībā tika iznīcināta Otrajā pasaules karā.
Šobrīd iespējams pastaigāties ar norādēm labi aprīkotā un sakārtotā parkā, apskatīt dažādas koku un krūmu sugas, alu ar avotu, kā arī baudīt skatu uz jūru.

Kamēr bildējāmies pie varenā koka, lielākā daļa pārgājiena dalībnieku jau bija aizgājuši mums nezināmā virzienā, labi, tad nu Jānis, kurš gāja ar mums, tad nu tika zvanīts, kur visi pazuduši. Tikmēr "slapjie puiši" un arī dāmas brida pa upi, jo tas taču piederas pie lietas.

Ok, beidzot pa gabalu ieraugām pārējos dalībniekus, izcilpojam cauri parkam un rāpjamies kalnā, lai tad beidzot tiktu pusdienas pauzē.

Tā nebūšu es, ja pa ceļam nefotografēšu puķītes

Pauzei laiks 30 minūtes un tad sākās salīdzinoši neinteresantais ceļš līdz galamērķim, jo tomēr sākumā visi nedaudz sarāti gāja lēnāk, līdz ar to gar piekrasti vairs negājām, jo tas tomēr prasītu papildus laiku.

Ceļojošā krūze

Pēdējie 5km gan ir diezgan grūti, lai neteiktu vairāk. Esam nedaudz iekavējuši ar fotografēšanu pa ceļam, ka beigās solis ir gana ātrs jau, jo jāpaspēj taču vēl līdz mājām tikt.

 Pēdējos kilometrus gājām gar ceļu, gar laukiem un pa pļavu. Man Garmin rādīja, ka noieti nepilni 25km.
Galamērķis - Valastes ūdenskritums. Ūdenskritums ir izveidojies tikai pirms dažiem desmitiem gadu, meliorācijas darbu gaitā, kad klints kaļķakmens slānī  izcirta kanālu. No skatu platformas ir lieliski pārskatāms ūdenskritums. Vieta pie Valastes ūdenskrituma jūras krastā ir bagāta ar ordovika (ap 500 miljoni gadu) laikmeta fosīlijām. Tādas pie mums neredzēt. Ordoviks nozīmē to, ka fosilizētajām būtnēm ir gandrīz 500 miljoni gadu. Tātad aptuveni no tiem laikiem, kad stromatolīti bija pieražojuši skābekli Zemei un beidzot varēja rasties pirmās dzīvās būtnes tādā izskatā, kādā esam pieraduši tās redzēt.

Pievienot parakstu

Mums jau vairs spēka nebija lejā iet, mūsu vīri tikmēr gan vēl pa leju dzīvojās.

"...pārgājiens būs tik foršs, cik forši būsiet jūs katrs pats!" /M.Muižnieks/ Paldies streelnieks komandai par pasākumu! :)

Kopbilde, bijām pāri 50 cilvēkiem

“Everyone wants to live on top of the mountain, but all the happiness and growth occurs while you are climbing it.” Andy Rooney

Bildes - by me, Kārlis Cabulis un Gustavs